Pērļaina mala dvēselei – tā tava rota, lai vari dzīvot starp debesīm un košu, rasainu zāli…
* * *
pērļaina mala dvēselei –
tā tava rota,
lai vari dzīvot
starp debesīm un košu,
rasainu zāli
plaša tava sirds,
lai vari ieelpot
gaišzilu gaisu, tālas veldzes
un ievilkt pasauli sevī,
lai nezūd kāds mirklis,
lai tuvāks it viss
* * *
vēl tas vējš
nav ugunis rijis,
vēl neatplaucis
tavs mūžības zieds,
bet tu skrien caur pļavām
kā ziedonī reibis
zūd garša tām sāpēm,
kas sirdī smej sēras,
zūd pelēko mākoņu atstātās
ēnas…
es vijos kā vītenis
straumēm pāri;
man nepietrūks miesas,
man nepietrūks spēka
* * *
grimstu elpā
kā miglā
kamēr tauriņš
vēl smej tavā sejā
kamēr stikliņš vēl plaisā
saule tajā laistās
Māra Zālīte
* * *
Es nezināju, ka var tā iemīlēt –
no pirmā vārda.
No vārda svara, skaņas
un no vibrācijām.
Es nezināju, ka var ieaugt tā –
no tikko izdiedzētas skaņas,
no glāstiem izlijušas veldzes.
Es nezināju, ka var uzplaukt tā –
no saules stara skopa
pieskāriena,
no aizgājušas vasaras
un tālē izgaistošas varavīksnes.
Es nezināju, ka var sāpēt tā –
no pirmā vārda atbalss,
no izslāpušas skaņas,
no lietū aizlijušas atvasaras.
Iveta Krūmiņa
