Tas bija tajos laikos, kad Alūksnes pilsētiņas ielas nebija asfaltētas, izņemot pašu centru no Pils ielas līdz Dārza ielai.
Tas bija tajos laikos, kad Alūksnes pilsētiņas ielas nebija asfaltētas, izņemot pašu centru no Pils ielas līdz Dārza ielai. Mašīnas nebrauca, ja kāda arī parādījās, tas bija neparasts notikums.
Parks bija pārvērties mežā, celiņi bija šauri un vietām tikko manāmi. Saule ar grūtībām spraucās cauri biezoknim, cenzdamās apspīdēt Ālantes jeb Helēnas asaras, kas savu nosaukumu guvusi no senas teikas, kad daiļā Helēna tikusi nolaupīta, nesta no Grieķijas uz Troju un gauži raudājusi. Viņpus ezeram varēja saskatīt saules tiltu, bet templi un visu nogāzi līdz ezeram sedza bieza lazdu audze. Vasarā lazdas nocirta. Gulēja tās pavisam aizmirstas līdz vasaras beigām, arī rudenī un ziemā. Pienāca pavasaris, un klāt bija maijs. Lazdas gulēja arvien turpat.
Kādu dienu satiku savu klasesbiedru Vilni un teicu: “Klau, iesim peldēties uz lielo ezeru pie Tempļa kalna.” Vilnis atteica, esot auksti, arī ūdens pavēss, vēl tikai maija sākums. Es viņam atbildēju: “Neuztraucies, viss būs kārtībā!”
Pēc pāris dienām ar manu ideju un drauga sērkociņiem kabatā laidām uz ezeru, neņemot vērā zemos pelēkos padebešus, kas jau vilka uz lietu, domāju – derētu varbūt paņemt līdzi cimdus, lai nesalst rokas. Pilsētas apkopšanas dienestam par prieku veselu dienu nesām sakaltušos lazdu zarus uz ezeru un likām kaudzē. Pievakarē manījām, ka kaudze ir pamatīga – tā jau pārsniedz trīs metrus. Tempļa kalna pakāje kā tikko nopļauts un nokasīts rudzu lauks. Tagad varēja ķerties klāt pie galvenā un svarīgākā darba – pie ūdens sildīšanas ezerā. Pēc pāris sekundēm vareno krāvumu pārņēma liesmas. Vienu brīdi domājām, vai nelaisties projām, ka tik neatbrauc pilsētas ugunsdzēsēji – tik vareni dūmi kāpa debesīs. Bet peldēšanās griba ņēma virsroku. Vilnis ielika pirkstu ūdenī un teica: “Gatavs ir!” Drīz vien laimīgi un slapji, drebēdami bridām krastā, lai nākamajā dienā visiem varētu paziņot par jaunās peldsezonas atklāšanu.
