Vīrietis nokrekšķējās, nolika pie malas pīt iesākto grozu un, ne vārda neteicis, gāja. Viņš nebija radis valdonīgajai un mutīgajai sievai iebilst.
4.
Vīrietis nokrekšķējās, nolika pie malas pīt iesākto grozu un, ne vārda neteicis, gāja. Viņš nebija radis valdonīgajai un mutīgajai sievai iebilst.
Vīra padevības vēl vairāk aizkaitināta, Lonija apsviedās gultā uz otriem sāniem. Blakusistabā ieskanējās klavieres, kā ik rītu tur vingrinājās Lonijas audžudēls Margots. Parasti pamāte pat nepamanīja, kad muzicēšana sākas un beidzas, taču šoreiz bija tik sliktā omā, ka pastiepās, smagu, tuklu dūri dobji piedauzīja pie sienas un uzsauca:
– Varbūt kādu brīdi mājās varētu būt miers?
Iesāktā gamma tūdaļ pārtrūka. Viegli nobūkšķēja klavieru vāks, vēstot, ka mēģinājums beidzies. Lonija apsviedās uz muguras un dusmīgām acīm pavērās griestos. Gadus trīs kopš balsināti, tie jau bija krietni nomelnējuši. Vairākās vietās kā balti mati nokarājās pieputējušas zirnekļu tīklu atliekas. Tieši pašā griestu laukuma vidū savu kāzu deju līkumoja pārītis apskurbušu mušu.
Lonija pasniedzās un paņēma televīzijas programmu. Lai gan zināja jau no galvas, viņa tomēr vēlreiz uzmanīgi pārlasīja piektdienas lappusi, cerībā pamanīt ko skatienam iepriekš garām paslīdējušu. Dienu vienmuļībā, kur rīti līdzinājās vakariem un katra jauna diena solīja vienīgi jaunas sāpes un ciešanas, televīzijas seriāli bija vecās sievas vienīgais prieks. Sekojot līdz svešzemnieku sarežģītajām problēmām un mīlas intrigām, piemirsās dūrējs pakrūtē, sirdsklauves, reimatisma sāpes krustos un žēlabas par nesamērīgi mazo pensiju.
Smagi pūzdams un krekstēdams, atgriezās Jāzeps.
– Vai tad šodien vairs nemaz necelsies? – viņš uzsauca, pie virtuves plīts stāvēdams un vairākas tikko cirstas, iekuriem noderīgas, sveķainas priedes šķilas ierītē kaltēties novietodams.
– Ak, kungs, nu tu tak zini, kā ar mani ir! Vai nu es te tā vārtītos, ja man būtu labi. Bet nav. Jau no paša rīta dur pakrūtē kā traks un tā kā uz nelabumu vien velk, – sieva skaidroja, aizvainota par vīra balsī saklausīto zobošanos.
– Labi jau, es tak nekā nesaku, – rāmi atrauca Jāzeps. – Bet, ja jau tev ir tik slikti, varbūt vajag aizbraukt pie ārsta.
– Ek, ko nu tur skries! Ko jaunu šis pateiks? Vai nu gana jau nav dzirdēts! Visi tik tā vien domā, ka es vienkārši slaistos, bet man…, – Lonija iešņukstējās, vairs nespēdama apslāpēt žēlumu, ko juta pati pret sevi.
– Tu nu ar kā bērns, – Jāzeps strupi pārtrauca sievu. – Es tak tev neko nepārmetu. Ja tiešām jūties tik slikti, tad atpūties. Var jau būt, ka pagulēsi un pāries pats no sevis. Es iešu, pastrādāšu dārzā. Ja nu kāds meklē, tad esmu tur.
Par atbildi sieva tikai noelsās un pagriezās ar seju pret sienu.
Pagalmā izgājis, Jāzeps tīksmi pacēla acis pret debesīm. Pēc gandrīz nedēļu ilgušām lietavām beidzot atkal spīdēja saule. Silts, spirgts vējiņš kā nebēdnis puika izdzenāja pēdējās mākoņu paliekas un steidza kaltēt lietavās piemirkušo zemi. Gaisā strāvojošā sūnu, sēņu un briestošu ābolu smarža vēstīja, ka vasara nepielūdzami virzās pretim rudenim.
Jāzeps ņēma lāpstu un devās apkopt “Pabērzu” dārza lepnumu – pelēkās baļķu ēkas dienvidu galā ierīkoto rožu dobi. Saimnieka paša dēstīti un rūpīgi kopti, kaprīzie augi jo raženi kuploja, ar krāsu un formu bagātību priecēdami ne tikai mājas iemītniekus, bet arī viesus un nejaušus garāmgājējus. Gluži kā pašpārliecinātu jaunkundžu lūpas, te saulei pretim sniedzās sarkani, tikai mazliet paplaukuši pumpuri. To rūgteno smaržu varēja sajust, vienīgi pavisam tuvu pieliecoties ziedam. Izlaidušās kā valšķīgas koķetes, tās nebēdnīgi dāvāja savus smaidus, kuram vien bija laiks un vēlēšanās viņās noraudzīties. Līdzās saldi smaržoja vairākas krūmrozītes. Tās šķita kā līksmas skolniecītes, kas savas tumšzaļās formas kleitiņas izrotājušas ar košsarkaniem ziedu ķekariem.
