* * *

Atnāk rudens un kā ik gadus, tas savu zeltu koku zaros krāj…

Atnāk rudens
Un kā ik gadus,
Tas savu zeltu
Koku zaros krāj.
Un, kad par daudz
Ir tajos sakrāts,
Tad zelta lapas
Dzimto zemi klāj.
Teic ļaudis:
“Rudentiņš ir bagāts!”,
Bet kādēļ nesaka:
“Lūk, koki bagātie!”?
Jo koki dāsni
Rudens zeltu kaisa
Uz zemes māmuļas
Zem kājām mums.
Un tā ik rudeni
Pa zelta ceļiem ejam,
Pat dažkārt sūdzamies,
Ka nabadzīgi mēs,
Bet rudentiņš
Ar koka zaru rokām
Mums katru gadu
Zeltu dāvāt prot.
* * *
“Kurp Tu iesi?”
“Meklēt dzīves jēgu.”
“Tieši tagad,
tādā lietū?”
“Varbūt kādā peļķē
tā jautri plunčājas.”
“Bet rudenī par aukstu
priekš peldes peļķē.”
“Tad varbūt zem lapām
tā ar mani paslēpes spēlē.”
“Arī rudens lapas ir ļoti
slapjas un aukstas.”
“Bet kaut kur tai ir jābūt!
Katram ir jāatrod
Savas dzīves jēga.
Arī man… Obligāti!”