Pirms refenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā diskusijās daudzviet pārmeta, ka latvietim pirmajā vietā esot personīgais maciņš, nevis valsts suverenitāte un ekonomiskā izaugsme, kura, pēc ekspertu domām, iestājoties ES, zels un plauks.
Pirms refenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) diskusijās daudzviet pārmeta, ka latvietim pirmajā vietā esot personīgais maciņš, nevis valsts suverenitāte un ekonomiskā izaugsme, kura, pēc ekspertu domām, iestājoties ES, zels un plauks. Aktuāls bija jautājums: ja Latvija iestāsies ES, kāds labums MAN no tā būs? Vai lielāka kļūs alga, vai pensionāriem vairāk nevajadzēs knapināties, lai izdzīvotu. Vai veikalos viss nekļūs dārgāks un nepalielināsies maksājumi par komunālajiem pakalpojumiem. Degviela, gāze un elektrība arī palikšot dārgāka. Vēl un vēl… To var saprast, jo šīs problēmas vidusmēra Latvijas iedzīvotāju nodarbina ikdienu. Reālā dzīve spiež tā domāt.
Ja es dzīvotu ar apziņu, ka bankas kontā man ir miljons (tas, protams, ir pārāk skaļi teikts) un nevis desmitos skaitāmi lati, tad, iespējams, šādi sīkumi mani neinteresētu. Tad varētu domāt par to, cik jauki tagad būs, kad ar lepni paceltu galvu un biezu naudas maku bez grūtībām varēšu šķērsot Eiropas valstu robežas, lai tur baudītu piedāvātos labumus. Bet tie diemžēl ir tikai murgaini sapņi, kas ātri pārplīst kā ziepju burbuļi. Katram mums ir tik, cik ir. Prātā nāk kādreiz padomju laikos tik bieži dziedātās dziesmas rindas: “Varen plaša mana zeme dzimtā…” Neviļus rodas jautājums: ar ko E-savienība atšķirsies no P-savienības? Vai tā nav pasaka par bagāto onkuli, kurš nabadzīgajai latviešu tautai par velti dalīs naudu un mantu, jo, lūk, viņam tā ir lieka un nevajadzīga. Sapnis vai īstenība? Domāju – ilūzija. Ne no kā nekas nerodas. Tāpat šajā pasaulē nevienam neko par velti nedod.
Skaidrs ir viens, ka ar vai bez ES labi dzīvoja un dzīvos tie, kas krējumā peldējušies visos laikos. Arī nabadzīgie – kā bijuši, tā būs. No ielām pēkšņi nepazudīs ubagi ar pastieptām rokām. Arī līdzšinējās problēmas nekur nepazudīs, bet radīsies jaunas, jo sāksies dzīve pēc noteiktiem standartiem.
Ir pierādīts, ka Latvijā arvien vairāk palielinās sociālā nevienlīdzība. Pēdējo četru gadu laikā valstī krasi esot palielinājies ne tikai nabadzīgo skaits, bet arī straujāk palielinās plaisa starp nabadzīgajiem un bagātajiem, arī starp lauku un pilsētas iedzīvotāju ienākumiem. Bēdīgākais ir tas, ka ne valsts, ne pašvaldības gandrīz neko nedara, lai šos procesus aizkavētu. Bez atbildes palicis jautājums, ko Latvijas zinātnieki risinājuši diskusijā “Atklāti par nabadzību: no pētniecības uz rīcību” – vai Latvijas ekonomiskā elite ir reāli ieinteresēta valsts tautsaimniecības attīstībā, tas ir, vai politiķi vispār ir ieinteresēti izskaust nabadzību?
Diezin vai desmitnieks, ko valdība nākamajā gadā pieliks pie minimālās algas, un pāris lati, kas it kā palielinās pensijas (smiekli caur asarām), mūsu dzīvē ko mainīs. Uzskatu, ka valdība, ņirgājoties par cilvēku, mierīgu sirdi atskaitē ievelk ķeksi par padarītu darbu iepretī ailei – cīņa pret nabadzību. Gribētos gan redzēt, kā cienījams Saeimas deputāts mēnesī iztiktu ar 28,67 latiem? Tā ir summa, kas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Latvijas pilsoni ierindo trūcīgā statusā.
