Mana Ziemassvētku sajūta ik gadu atnāk citādi. Vai neatnāk. Kopš puika izaudzis no salavecīša sāgas, sajūta visbiežāk rodas tieši darba procesā, satiekot gaišus cilvēkus, neizbēgami iesaistoties norisēs, ko pati aprakstu, sākot no eglītes meklēšanas meža biezoknī un beidzot ar eņģelīšu šūdināšanu, lai kā arī šajā procesā (ne)veiktos. Arī šai gada nogalei ir savas sajūtas, savas pārdomas un savi secinājumi.
Vienmēr Ziemassvētku gaidīšanas laikā esmu iedomājusies par to, kā šajā vairāk vai mazāk pašu radītajā vispārējās sajūsmas un priecīgā prāta svētkos starp krāšņajiem veikalu skatlogiem, perfektajām ģimeniskajām reklāmām un džinglbelliem jūtas vientuļi cilvēki vai tie, kuriem nav perfekti pilna ģimene ar puisīti un meitenīti un, vēlams, košu auto pievārtē, ar ko braukt pēc egles, vai arī tie, kuriem aizvadītajā gadā bijis kāds sāpīgs zaudējums, ko ģimenisko svētku laikā parasti izjūt vēl smeldzīgāk.
Ir pilnīgi skaidrs, ka vislabāko Ziemassvētku sajūtu var sev sagādāt, sarūpējot prieku otram. Tādēļ esam gandarīti, ka šogad laikraksta kolektīvs kļuvis par iniciatoru kādai akcijai, kas gluži kā sniega bumba veļas no kalna un iekustina arvien vairāk labdaru. Tā ir akcija “Iepazīsties ar Astēm un Ūsām!”, kopš vasaras rosinot cilvēkus doties uz patversmi un arvien ciešāk sludinot to, cik atbildīgiem jābūt par tiem, kurus pieradinām. Bet ne tikai. Otra iecere radās Ziemassvētku gaidīšanas laikā, kad kolēģe Līga Vīksna rosināja doties ciemos pie Mālupes sociālā aprūpes centra ļaudīm. Grūti aprakstīt šo sirsnīgo un rosīgo gatavošanās atmosfēru un aizkustinošo tikšanos ar pansionāta ļaudīm, ieskatu varēsit gūt šajā numurā. Labu lietu darīšana acīmredzot vieno vairāk nekā darba jautājumi vai kopīgas profesionālās rūpes.
Kamēr kolēģi Mālupē, es savukārt ciemojos mājās, uz kurām bija ilgi jāsadūšojas doties, jo zināju, ka ierašanās uzjundīs sāpes. Tā ir alūksniešu ģimene, kuru dzīvi vasarā vārda tiešā nozīmē izšķaidīja dažas traģiskas sekundes, un tagad viņi to lēnām būvē no jauna. Ģimenei nebūs priecīgu Ziemassvētku, bet viņi cer uz veiksmīgāku jauno gadu. Tāpēc mans aicinājums ir šajā līksmajā un mirdzošajā svētku karuselī atcerēties par kādu, kuram varbūt nav nedz rotātas egles, dāvanu, nedz arī svētku sajūtas. Varbūt viņam vienkārši vajag sarunu biedru.
