Nesen kādā intervijā man viena vecāka gadagājuma sieviete šķendējās, ka jaunie gan mūsdienās ir slinki, negrib strādāt, nav akurāti, gaida vieglus ienākumus, ir nelaipni, neuzmanīgi, ir ne, ne, ne… Tā sakot: kad mēs augām, tad gan tā nebija. Tobrīd sirmajai kundzei gribēju oponēt, izteikt arī savas domas par mūsdienu jaunatni, bet viņa manī neklausījās.
Pēc tam minētā saruna man atausa atmiņā ik reizi, kad nācās komunicēt ar kādu gados jaunu cilvēku, tādēļ neviļus viņu klusībā vērtēju pēc visiem toreiz minētajiem “ne”. Piekrītu, ir jaunieši, kuri nevērīgi izturas pret sevi un līdzcilvēkiem, taču mūsu vidū ir arī ļoti daudz labi audzinātu jaunu cilvēku – meiteņu un puišu – kuri jau jaunos gados sāk domāt par savu nākotnes profesiju, atbildīgi izturas pret mācībām, ir gudri, erudīti, sabiedriski, laipni, atsaucīgi, uzmanīgi, ar cieņu izturas pret saviem pedagogiem, vienaudžiem un arī pret gados vecākiem cilvēkiem. Tieši tāpat, kā pieaugušo sabiedrībā. Un nav nemaz jāmeklē tālu – īpaši labi to var novērot uz ielas. Visās skolās visos laikos katru gadu bērniem ir mācīti ceļu satiksmes noteikumi – gājēj, pirms ej pāri ielai vai ceļam, vispirms apstājies, paskaties pa kreisi, pa labi, novērtē, cik tālu ir automobilis, pārliecinies, vai tā vadītājs tevi redz, un tikai tad šķērso ielu, arī uz gājēju pārejas. Man kā autovadītājai bieži nācies konstatēt pretējo – visneuzmanīgākie pret savu drošību uz ielas ir tieši vecākā gadagājuma cilvēki. Arī šonedēļ vairāki uz ietves esošie gājēji pat neapstājās pie gājēju pārejas, bet, mainot virzienu, pagriezās un tūlīt šķērsoja ielu. Vēl jo vairāk – pat nepaskatījās, vai tuvumā ir kāds auto, nenovērtēja, vai tas slidenajā laikā spēs tik strauji nobremzēt, ieraugot pēkšņo gājēju. Visvairāk pārliecinātas par sevi ir salīkušās, sirmās kundzes ar nelielu somiņu un spieķīti rokās, kuras ielu mēdz šķērsot neatļautā vietā, lēnā gaitā dodoties vien sev zināmajā virzienā, neliekoties ne zinis, kas notiek uz ielas.
Nemaz labāki nav arī jau pieaugušie autobraucēji. Vēl nesen, trešdien, kad no rīta uz ielas bija tā saucamais melnais ledus, Rīgas ielā posmā, kur atļautais braukšanas ātrums ir 70 kilometri stundā un automašīnas traucas cita aiz citas, pēkšņi no sānu iebraucamā ceļa izgriezās automašīna, kas lēnā garā centās iespraukties visiem satiksmes dalībniekiem pa vidu, tā strauji bremzējot kustību ielas abās joslās, jo bija jāšķērso tuvākā braukšanas josla, lai nokļūtu nepieciešamajā braukšanas virzienā. Pie stūres automobilim nebija jaunietis, bet sieviete brieduma gados…
Tā mēs cits pret citu izturamies uz ielas un cilvēku varam novērtēt, nemaz viņu nepazīstot. Vai tas ir pieklājīgi, uzmanīgi, pārdomāti, vai tas ir atbildīgi pret sevi un citiem?
