Kamēr katru dienu gāju darbā, domas par precēšanos man uzradās tikai pa brīvdienām. Un šad un tad garajos rudens vakaros.
1.
Kamēr katru dienu gāju darbā, domas par precēšanos man uzradās tikai pa brīvdienām. Un šad un tad garajos rudens vakaros. Bet tagad, kad nu esmu pensijā, šī doma grauž mani kā tārps ābolu. Šādā vecumā palikt vienai visā mājā, kur ir trīs istabas, nudien ir briesmīgi garlaicīgi. Visu savu mūžu dokumentu ailē par ģimenes stāvokli glīti ierakstīju – neprecējusies. Kaut gan patiesībā biju divas reizes gandrīz precējusies. Zinu arī to, ka, man nedzirdot, mani saukāja par veco jaunavu un par vecmeitu, kā nu kuram patika. Tas man, protams, kož kaulā. Ko tie runātāji zināja par mani?
Ar smagu nopūtu un nožēlu sapratu, cik ātri paskrēja jaunība un visi tie labākie gadi. Šodien jau nevienam prātā neienāk, cik es jaunībā biju smuka un iznesīga meita. Kad man nāca tie brūtes gadi, es jau biju izdomājusi savu vīrieša ideālu, un tikai tāds drīkstēja būt mans dzīves draugs. Kas neatbilda šim standartam, to bez žēlastības aizraidīju. Manus precību plānus izjauca darbs teļu fermā. No agra rīta līdz vakaram strādāju smagu darbu un vairs nesatiku nevienu vīrieti, kas man zvērētu mīlestību. Manam smuidrajam augumam un ašajiem soļiem sekoja tikai glupās teļu acis. Pamazām sapratu, ka pie baltās brūtes štātes tik ātri netikšu.
Bet tad kādu dienu lielajā fermas šķūnī sabira vesels bars trokšņainu studentu. Tie no pilsētas bija sadzīti palīgā kolhozam novākt ražu. Un tā es ieskrēju liktenim tieši krūtīs! Tas bija slaids, skaists tumšmatis, kas gadījās man pa kājām šķūņa durvīs, kad es lielā ātrumā nesos laukā no tā. Tieši krūtīs šim studentam. Es paskatījos viņam acīs un mana sirds iesaucās: “Viņš!” Tieši par viņu es biju sapņojusi.
Vakarā redzēju, kā viņš viens pats grozījās pagalmā. Es paķēru krūzi ar tikko slauktu pienu un aiznesu savam sapņu vīrietim. Viņš lēnām malkoja pienu un, acu nenovērsis, skatījās manī. Bet man no uztraukuma drebēja ceļi, tāpēc mīcījos no vienas kājas uz otru kā hipodroma zirgs. Beidzot viņš, pienu padzēries, krūzi neatdeva, bet aicināja apsēsties. Apsēdos ar. Un tā sākām runāt. Un aizrunājāmies tik tālu, ka nemanījām, kā satumsa rudens novakars.
