Tik tālu nu esam – tikuši ne vairs tikai līdz «Eiropas slieksnim», bet jau uz tā. Kas būs ar durvīm, vai atvērsim tās? Esam aicināti ieiet, taču šī beidzamā – izvēles – piepūle mums jāveic pašiem.
Tik tālu nu esam – tikuši ne vairs tikai līdz «Eiropas slieksnim», bet jau uz tā. Kas būs ar durvīm, vai atvērsim tās? Esam aicināti ieiet, taču šī beidzamā – izvēles – piepūle mums jāveic pašiem. Jau šodien varam atrasties viņpus daudzu lolotā un daudzu peltā sliekšņa. Maldās tie, kas domā, ka viņā pusē, aiz šīm «brīnumdurvīm», plauks paradīzes dārzi un kāds no debesīm kaisīs mannu. Iespējams, ka manna tur tiešām birs, bet ne pār mūsu galvām, ne mūsu mutēm.
Tāpat maldās (drīzāk piespiež sevi un maldina arī citus) tie, kas aiz šā nosacītā sliekšņa redz bezmaz, ja ne visas pasaules, tad Latvijas patstāvības, neatkarības galu.
Nebūs ne ļaunāk, ne labāk. Vismaz uzreiz, pēkšņi, labāks nekas netaps. Tāpat savā starpā plosīsies politiķi, tāpat pensionāri zīlēs, vai spēs izvilkt dzīvību līdz pastnieka atnākšanai, tāpat bērni no rītiem prasīs ēst, bet zemnieki turpinās sodīties par debesu spēkiem un valdības ierēdņiem.
Ja balsojums referendumā būs pozitīvs, neviens īpaši nejutīsim pārmaiņas – ne nākamajā dienā, ne arī nākamajā gadā. Ja visi nobalsosim par Eiropas Savienību, to varbūt izjutīs tikai divu šķiru «ļauži». Iespējams, ka pirmie būs ierēdņi, kas būs gandarīti par vairāku gadu birokrātiskām mocībām. Taču otrie noteikti būs mūsu valstiņas brašie prihvatizētāji – viņi varēs atviegloti nopūsties: «Uh, PASPĒJĀM!» Jo ES sastāvā tāda laupīšana kā līdz šim nebūs iespējama, tas ir, tik lielos apjomos un tik nekaunīgi. Starp citu, tieši viņi – labdari, kas slēpjas aiz neskūta vaiga un Saeimas tribīnes, – var izrādīties vislielākie ieguvēji arī tad, ja balsojums referendumā būs negatīvs. Tas nozīmēs, ka viņu kundzība turpināsies.
Lūk, tā par visu domājot, es secināju, ka noteikti jāpiedalās referendumā. Es balsošu par ES. Neesmu tik sprauns un jauns, lai cerētu piedzīvojam mūsu labklājību Eiropas līmenī, jo minētie bārdaiņi un viņu sugas brāļi basiem ģīmjiem un tukliem vēderiem ir vismaz divām paaudzēm nolaupījuši kādu netveramu bagātību – vairākus desmitus gadu darba stāžu. Līdz ar to jāizaug vēl vismaz divām paaudzēm, iekams viņi, mūsu mazbērni (bērni diezin vai piedzīvos), savās vecumdienās kļūs tikpat turīgi kā tagad pensionāri Eiropā. Bērniem to novēlu.
