Tā bija rakstīts žurnālā “Psiholoģijas Pasaule”. To lasot, es smējos, jo pirms 100 gadiem Nīče optimistus nosauca par muļķiem.
Tā bija rakstīts žurnālā “Psiholoģijas Pasaule”. To lasot, es smējos, jo pirms 100 gadiem Nīče optimistus nosauca par muļķiem. Viņš, Špenglers un citi aprakstīja tagad Eiropā notiekošo, notiekošā beigas, to, kas var būt pēc beigām, bet pirms 50 gadiem tika pierādīts, ka vairs neesot optimistu un pesimistu.
Valstī aktivizējas vulgāra propaganda, kas “taisa” “Eiropas Savienību”. Tā spiež latviešu nāciju atteikties no valsts suverenitātes, nacionālās naudas, no neatkarīgas katrai tautai un kultūrai piemērotas likumdošanas, no “galavārdiem”, pakāpeniskas un nākotnē “labprātīgas” latviešu valodas aizstāšanas ar angļu valodu daudzās dzīves jomās, no daudz kā, kas mums šķiet loģisks un pašsaprotams.
Londonā raksta, ka vēl 20 gadus būšot vajadzīgas nacionālās valdības. Dānijas zemniekiem viņu valdība atmaksāšot 60 procentus naudas, par kuru tie pirks latviešu zemi (ir zināms, ka labākā zeme ap Dobeli un citur jau ir pārdota).
Mūs spiež nonākt citu valstu savienībā, lai gan ir pieredze par tikko sabrukušu savienību. Šīs jaunās savienības dažus nākamos gadu desmitus visus ētiskos un morālos principus noteiks lielkapitāla vara, psiholoģija un kosmopolītisma filozofija.
Latvija esot teritorija, kurā varot dzīvot 10 līdz 15 miljoni cilvēku. Mums esot labi dabas resursi. Eiropas Savienība ekonomisko rādītāju noturēšanai uzņem miljoniem cilvēku no Āzijas un citiem reģioniem. Latvija tos dabūšot no Krievijas, tie varētu būt, pirmkārt, šeit izvietoto kolonistu radi, starp kuriem mēs lielpilsētās dzīvojam mazākumā. Tā ir izdevīgāk un progresīvāk, nekā savu tautu dzimstības noregulēšana atbilstoši ekonomiskajām un kultūras pārmaiņām, nevis nevajadzīgai izaugsmei vai manipulācijai ar vārdu “progress”.
Eiropas Savienība kļūs par pirmo lielāko varu pēc Amerikas. Tā pašreiz neizrāda savu gribēšanu un varēšanu, tomēr par tās politiku attiecībā pret citām valstīm nākotnē mēs varam spriest pēc centieniem noturēt un attīstīt savu ekonomiku, pēc mūs pazemojoša snobisma attiecībās ar Latviju, ar slēpto koloniālismu, ar mazām algām šeit un it kā investīcijām no turienes. Brisele neparedz atcelt šo koloniālisma modeli, kaut tas darbojas pret Eiropas tautu nacionālajām interesēm nākotnē. No šīs savienības mums nebūs cerību izstāties varbūt līdz 2070.gadam, līdz dabas resursu beigām vai cita iemesla dēļ.
Pastāv iespēja, ka no šīs savienības nebūs kam izstāties. Pēc laika šī lielvara var sadalīties – sliktākajā gadījumā – pēc simbolu un spēka principa, līdzīgi un atšķirīgi kā Padomju Savienība, Roma, Kārļa Lielā impērija un citas.
Visām šīm “savienībām” bija vienādas iezīmes, tās vienmēr veido garīgi slimi barveži. Mēs esam liecinieki, cik viegli ieviešams šāds vājprāts kolektīvā. Šīs savienības vēlāk tiek nolādētas. Esot “iekšā”, mums būs jākaro Ziemeļkorejā, Irānā, varbūt pat Baltkrievijā, tur jāizskauž teroristi, jāatrod nafta, jāievieš tirgus ekonomika, jāaizstāv tur dzīvojošie kristieši vai jāaptur Eiropas islamizācija, kā apgalvo mācītāji, atklājot sev atvēlēto “universālo” varu un sabojājot reliģiskos svētkus Aglonā. Šajās teritorijās būs jāievieš sliktais, kas nāk līdzi nelietīgi ekspluatētam demokrātijas jēdzienam.
Ir valstis, kuras šādās savienībās nestājas, un ir valstis, kuras trīsreiz stājušās un tagad nezina, kā izstāties.
Ko mēs varam gaidīt no saviem politiķiem Eiropas Savienībā, kuru dēļ es desmit gadus projektēju celtnes pārsvarā bijušajiem Padomju Savienības virsniekiem un svešzemniekiem, kas nerunā latviski. Šie politiķi par svešzemniekiem Latvijā sauc tikai pēc Atmodas iebraukušos. Par ko tie sauks iebraukušos pēc Eiropas Savienības sabrukuma? 53 procenti sieviešu bērnus audzina vienas, abi dzimumi vairs nav piemēroti ilgstošai kopdzīvei, jo tā esot Eiropas Savienībā.
Valsts politika ir saistīta ar 55 gadu vidējo mūža ilgumu vīriešiem. Valdība sola tiem lielākas pensijas, jo pensija drīz būs ap 70 gadiem. Ir zināms, ka vidējo vecumu var pagarināt līdz 100 gadiem. Bet galveno, kas mums ir dots – tiesības uz ilgu cilvēka cienīgu mūžu – nepieļauj pašreizējās varas ar viņu ekspluatēto politisko sistēmu Eiropā, kaut arī laimīgai dzīvei ir visi priekšnoteikumi.
Izeja no mūs pazemojošās situācijas ir apzināties balsojuma nepieciešamību, jo tos, kas nebalsos, sadalīs proporcionāli balsotājiem. Es balsošu pret Eiropas Savienību, jo zinu, ka ir iespējami nesalīdzināmi labāki Latvijas attīstības modeļi, taču tie nav izdevīgi pašreizējo politiķu vairākumam.
