Stāsta nobeigums. Kā tagad atceros to nakti. Debesis bija apmākušās, tumšs, kaut aci dur laukā.
Stāsta nobeigums.
Kā tagad atceros to nakti. Debesis bija apmākušās, tumšs, kaut aci dur laukā. Aizgāju pie brālēna, aiznesu viņam maizi un pienu. Bet šis tikai vītero vienu – “kad apprecēšos ar Annu, tad…” . Un tik stāsta, ko viņš darīs. Cels jaunu kūti, audzēs zirgus. Šāviens no viņa paša ieroča pavēra ceļu maniem nākotnes plāniem.
– Un Anna?
– Gaidīja Pēteri atgriežamies no kara, tad samierinājās un apprecējās ar mani. Mums piedzima Modris. Mans dēls… Nav viņa vairs. Autoavārijā… – Ludviga balss aizžņaudzās.
– Un Kazimirs Plāns?
– Izrādījās, ka Kazimirs zināja, ko es biju izdarījis, kaut arī visus šos gadus klusēja. Tā teikt – liecinieks. Bet tad pēdējā laikā viņš biežāk un biežāk aplinkus vērsa sarunas par kara gadiem. Dzimšanas dienā… Es sapratu, ka viņš nerimsies un izpostīs mana dēla karjeru. Tad es arī Kazimiru… Un pēc tam Dievs mani sodīja, atņemot dēlu…
Ludvigam vēl vairāk sāka drebēt rokas. Aizvēris acis, viņš klusēja. Arī Niks sēdēja, nezinādams, ko iesākt. Bez šaubām, vispirms nāksies zvanīt ātrajai palīdzībai, jo Ludvigs ir slims.
– Un Anna? – izmeklētājs ierunājās, cerēdams pārraut ieilgušo klusumu.
– Anna? Pēc dēla bojāejas viņas sirds no bēdām neizturēja. Arī vecums vainīgs, – Ludviga acis pieplūda ar asarām. – Nemīlēja viņa mani. Vēlāk es atradu viņas skapī Pētera vēstules. Visus šos ilgos gadus Anna tās glabāja satītas pūra dvielī. Arī sudraba gredzenu ar iegravētiem vārdiem “Anna un Pēteris”. Mūsu starpā visus šos gadus atradās Pētera gars… Bet tur jau viņš nāk… Nē… Nē, nē…
Pēdējos vārdus Ludvigs izkliedza skaļi, pietrūkās sēdus, un atgaiņādamies kā no kā ļauna, viņš ar rokām grūda no sevis neredzamo Pēteri. Tad lēnām atslīga spilvenos.
Niks ar plaukstu aizvēra Ludviga acis. Izmeklētājs nezināja, vai viņam ir mazliet žēl Ludviga, kura dzīve ir bijusi kā iedomāts krāsains ziepju burbulis, kurš galu galā pārplīsa, atstādams aiz sevis tikai rūgtus pārdzīvojumus. Ludvigs zaudēja pašus tuvākos, dzīves pēdējās dienas pavadīja vientulībā, visu aizmirsts.
Laikam vislielākais sods, ko cilvēks var saņemt dzīves laikā – ir degt paša sirdsapziņas radītajās ugunīs, nodomāja Niks.
