Alūksnietim Ansim Čibalam no bērnu dienām ir palikušas spilgtas atmiņas par bānīti.
Alūksnietim Ansim Čibalam no bērnu dienām ir palikušas spilgtas atmiņas par bānīti.
Māja, kurā Ansis ir dzīvojis visu mūžu, atrodas netālu no stacijas, tādēļ viņš atceras daudz interesantu faktu par bānīti. Lai tvaika lokomotīve varētu darboties, tai bija nepieciešams ūdens. Pirms kara stacijas tuvumā bija liels ūdens tornis, bet karā to saspridzināja. Tad ūdeni ņēma no lielas akas, kas atradās tuvumā. “No tās nāca divas lielas caurules un ar speciāla krāna (izskatījās pēc snuķa) palīdzību bānītis tika pie ūdens,” paskaidro alūksnietis.
A.Čibals atceras, ka katru reizi ūdeni šeit neuzpildīja. “Lokomotīves bija dažādas – citas garākas un ar lielāku aizmuguri, citas īsākas. Parasti šeit uzpildījās īsākās, laikam nevarēja uzņemt tik daudz ūdens, lai pietiktu visam ceļam,” spriež pensionārs. Kad tvaika lokomotīvi nomainīja dīzeļlokomotīve, aku vairs neizmantoja.
Arī stacijas ēka kādreiz bijusi divreiz lielāka, bet arī to kara laikā saspridzināja. Ansis atceras, kā strādnieki jauca ārā drupas un ķieģeļus krāva vagonos, teikdami, ka tos ved Gulbenes stacijas atjaunošanai. Arī tā karā bija cietusi.
A.Čibals stāstīja, ka agrāk bijis izbūvēts sliežu trijstūris, lai lokomotīve varētu apgriezties. Viņš atceras, ka ar bānīti veda visu, ko vien varēja vest, jo kādreiz bānītis bija galvenais braucamrīks šajā pusē. Sākotnēji gāja pasažieru un preču bānītis. Tad arī vagonu ir bijis vairāk, un tas kursējis biežāk. Reizēm bijušas pat divas lokomotīves, lai varētu pavilkt smago preču kravu.
Ansis atceras, ka, būdami mazi puikas, viņi ar draugu mēģinājuši izkustināt tukšu vagonu. Kad tas sācis ripot, nezinājuši, kā apturēt. Kad bānītis gājis lēnām, lēkuši vagonā un braukuši par “zaķi”, tad lēkuši ārā. “Šobrīd visa stacijas teritorija izskatās pavisam citādi un nezinātājs to nevarētu atpazīt,” saka A.Čibals. Vīram bānītis ir palicis mīļā atmiņā. “Pēc bānīša vienmēr varēju zināt laiku. Ja tas nepienāca laikā, sapratām, ka kaut kas gadījies. Atmiņas par bānīti man glabājas dziļi sirdī!” ar mīļumu atzīst alūksnietis. Diemžēl sapnis kļūt par bānīša lokomotīves vadītāju A.Čibalam nav piepildījies.
