Bānītis ir kļuvis par gadu vecāks. Arī tie cilvēki, kas kādreiz strādāja pie bānīša, kļuvuši veci.
Bānītis ir kļuvis par gadu vecāks. Arī tie cilvēki, kas kādreiz strādāja pie bānīša, kļuvuši veci. Daži jau atdusas kapu kalniņā, daži aizbraukuši dzīvot uz citām Latvijas pilsētām. Alūksnē dzīvo vairs tikai retais, kas bānīti sauc par savu darbavietu.
Alūksnietei Skaidrītei Kaulakānei darbs stacijā bija pirmā darba vieta. “Sāku strādāt, kad mācījos vakara vidusskolas pēdējā klasē. Tas bija 1954.gads. Šajā laikā es biju svērēja. Pēc tam nāca kolhoza laiki un no šā darba bija jāaiziet. Kolhoza meitenēm neļāva dzīvot pa pilsētu. Bet 1968.gadā es atsāku strādāt. Tad strādājām maiņās. Bija jādara dažādi darbi, jo tajā laikā dežurantu vairs nebija – pārdevām biļetes, pieņēmām vilcienus, svērām, skaitījām, kas bija jāskaita, pārbaudījām dokumentus, uzmanījām vai pareizi krauj un nostiprina kravas. Nostrādāju līdz 1988.gadam,” atceras alūksniete. Šo laiku Skaidrīte atceras ar prieku. Lai arī darba bijis daudz un atbildīgs, S.Kaulakānei tas likās interesants. Kad S.Kaulakāne sāka strādāt pirmo reizi, uz Alūksni nāca čukbānītis, bet septiņdesmitajos gados tvaika lokomotīvi nomainījusi dīzeļlokomotīve. Sākotnēji stacijā strādājis stacijas priekšnieks, trīs dežuranti, svērējs un apkopējs, pēc tam – stacijas priekšnieks, vecākā svērēja, kurai bija jābūt darbā vienmēr, un jaunākie svērēji, kas strādāja maiņās.
“Vagonos veda prom spirtu, lopus, baļķus un graudus. Alūksnē ieveda visu nepieciešamo. Ar bānīti atveda arī kolhoziem vajadzīgo. Tolaik transporta bija maz, tādēļ izmatoja bānīti,” stāsta sieviete.
Kādreizējā stacijas darbiniece atcerējās arī ne visai patīkamu notikumu, saistītu ar bānīti. “Manas dežūras laikā bānīša lokomotīve nogāja no sliedēm. Pie sliedēm gar elevatoru autobusa šoferim bija jāapstājas un jāpalaiž bānītis, bet autobuss to nepalaida, tādēļ notika sadursme,” skaidro sieviete. Arī S.Kaulakānes dēls mācījies par lokomotīves vadītāju un četrus gadus vadījis bānīti no Gulbenes uz Alūksni. S.Kaulakāne agrāk ar bānīti bieži brauca ogās un sēnēs. “Kamēr bānītis pa Gulbeni, mani grozi bija jau pilni un varēju doties mājās,” stāsta sieviete. Šobrīd gan viņa vairs nebrauc ar bānīti. Bānītis Skaidrītei vienmēr saistīsies ar jaukām atmiņām. Ja būtu iespēja, viņa arī tagad gribētu strādāt stacijā.
