Mani draugi ir koki, ar ēnu tvīkušām pierēm.
* * *
Mani draugi ir koki, ar ēnu
tvīkušām pierēm.
Uz ziedainā pļava, ko cīrulis
pieber ar sudrabu.
Mani draugi ir mākoņu pilis,
Kas vēju dzītas fasādi maina –
Mani draugi ir ozoli sirmie
Un sapņi par saules spārniem.
* * *
Rīts murrā kā kaķis
atmodies no sapņa,
kas atnāca bez ceļa
pa mēness tiltu
un ieveda šodienā,
kur asteres kā zilas acis
stāsta par dzīves turpinājumu.
* * *
Ceļš aizved tālē,
Pamazām debesis bālē.
Diena aizslēdz plakstus.
Un tumsa piepilda kaktus.
Lūpas saslēdzas skūpstā
Un aizdzen nopūtas grūtas.
Pa gaisiem un ceļiem slīd cerība
Un sirdis piepilda Mūžība.
