Šodien Alūksnes Muižas parkā pulksten 11.00 sāksies izzināšanas pasākums “Dabas vērtības Alūksnes muižas parkā”. Ekskursija pa parku, dažādu parka augu iepazīšana un auduma maisiņu darināšana ar parka augu nospiedumu dizainu. Organizatori aicina līdzi ņemt vienkrāsainu linu auduma maisiņu. Tos varēs iegādāties arī pasākuma vietā.

Piedāvājam iedvesmoties, iepazīstoties ar materiālu, kas tapis šādā ekskursijā pērn, kurā interesentiem bija iespēja vispirms apskatīt muzeju, bet pēc tam doties uz parku, lai iepazītos ar tā mākslinieciskajām un dendroloģiskajām vērtībām.

Muižas parks – iedvesmojošs un pilns stāstu

Kā stāsta Alūksnes novada muzeja izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja Jolanta Baldiņa, šīs ekskursijas ir ne tikai izglītojošas, bet tajās ir laiks individuālām sarunām, ja grupa nav lielāka par 10 – 15 cilvēkiem. Ik reizi ir kāds, kurš dalās ar personiskām atmiņām. Daudzi atceras, ka kādreiz parka daļa, kas ir tuvāk Kājnieku skolai, bija diezgan mežaina. Atsauc atmiņā jaunības dienas, kad devušies romantiskās pastaigās tieši uz šo parka daļu, lai pabūtu nostāk no cilvēku acīm. Ekskursiju dalībnieki arī atminas, kā teritorijas objekti izskatījušies pirms restaurācijas. Savukārt ar speciālistiem pārrunāts, kā parks veidots, stādīts, tīrīts un kopts. Daudzi arī atceras skolas laiku, kad kopā ar klasesbiedriem pavasaros gāja to kopt.

Vienā no ekskursijām dalīties savos stāstos bija aicināti bijušie Alūksnes muzeja darbinieki, un daudz interesantu vērojumu, kas ļāva paraudzīties uz to no cita skata punkta, bija Vizmai Supei. Viņa jau 36 gadus dzīvo pie Alūksnes Muižas parka, ir mežsarga sieva, tādēļ parku iepazinusi kā izziņas bagātu dabas objektu.

Pastaigu mežiņš

Baronu Fītinghofu 18. gadsimtā veidotais Alūksnes Muižas parks ar mazajām arhitektūras formām ir atpūtas, pastaigu, skriešanas, orientēšanās vieta daudziem alūksniešiem un apskates objekts iebraucējiem. To var izstaigāt, izzināt, vērot arī kā pastaigu mežiņu, kā to nodēvējusi ainavu arhitekte Ilze Janele. Savukārt baroniem tas bija izpriecu mežiņš, kur pavadot laiku, baudīja arhitektūru un dabas skaistumu. “Parkā ir ļoti skaistas ainavas ar daudzveidīgām floras un faunas formām, un gadu gaitā var ieraudzīt zibens šautru skartos kokus un tajos atstātās rētas, stumbros šīs rētas var redzēt pie “Runājošās laternas”. Acīmredzot šī vieta pievelk zibeni. Pie Aleksandra paviljona ir sena priede, ko daudzi nav pat ievērojuši. Blakus ir bērzs, kuru skāris zibens un milzīgs zars nolūzis. Koks izdzīvojis, bet zibens šautra stumbrā atstājusi dziļu rētu, kuru bērzs gadu gaitā ir aizaudzējis. Daudzi nav pamanījuši, ka blakus paviljonam ir īpatnēja egle ar garām skujām, kuras zari sliecas līdz zemei. Vērojot koku ilgstoši, var noteikt, kāds būs laiks tuvākajās dienās. Ja ir saulains, silts, karsts, zari ceļas uz augšu, bet, tuvojoties lietum, tie liecas uz leju. Un tā ir patiesība. Arī senie latvieši tā vēroja laikapstākļus, liekot dabas veidotus barometrus pie ēku sienām,” stāsta V. Supe.

Viņa vērš uzmanību, ka mūsu parku apdzīvo arī dažādi meža zvēri, putni, kukaiņi. Tā teritorijā ir āpšu pilsētiņa, ar katru gadu tā plešas tālāk parka iekšienē. Tas liecina, ka šiem nakts dzīvniekiem ir labi dzīves apstākļi, pietiek barības, apmierina teritorija, kurā var veidot viņiem vien zināmas zemzemes alu sistēmas. Kaut arī pastaigas ekskursantiem notiek dienas gaišajā laikā, tomēr lieki trokšņi un pārāk liela iejaukšanās āpšu teritorijā nebūtu vēlama un var būt traucēklis. Ja pārāk par to interesēsies, āpši var aiziet prom.

Tikai jāvēro

“Parka teritorijā ir kritalas jeb dabiski satrunējuši koku stumbri, kas sagāzti vējos. Cilvēki, kuri rūpējas par Alūksnes parku, ir zinoši un kritalas nesavāc, jo tā ir īsta paradīze daudzveidīgai dzīvības nodrošināšanai parka teritorijā. Kukaiņi, tārpi ir iztikas avots putniem, āpšiem. Zīmīgi, ka 2023. gadā Latvijas Dabas fonds izvēlējies kritalu par Gada dzīvotni. Žēl, ka mūsu parkā redzami astoņzobu mizgrauža postījumi, kas iznīcina senās parka egles. Ar mizgrauzi jācīnās rudens daļā, kad šis kaitēklis dodas ziemas guļā un tālāk vairs neizplatās, kā tas ir pavasarī un vasarā. Vai ir cerība glābt mūsu parku? Tas – speciālistu ziņā”, saka V. Supe.

Viņa teic, ka pastaigu un vērojumu laikā iespējams gūt daudz uzziņas un iespaidu. Tikai jāvēro, kā uz koku stumbriem aug sūnas, kā dzilnīši raupjajā koku stumbra mizā prot iespiest kļavas sēkliņas, lai tās izlobītu. Ja parkā pieiet pie svaigi griezta koka celma, ir iespējams noteikt koka vecumu, skaitot gadskārtas. Tāpat iespējams noteikt, kurā parka teritorijā krājas gruntsūdeņi, kuriem augiem tajā patīk vislabāk, cik dīķīšu ir mūsu parkā un kurā no tiem sastopams retais un aizsargājamais ezerrieksts. Parkā netālu no atpūtas vietas “Vējiņš” ir īpatnējs akmens ar tajā iecirstu krustu. V. Supe domā, ka tas izpētes vērts objekts tiem, kuri pēta akmeņos cirstās zīmes.

Alūksniete rosina iet uz parku un to vērot ne tikai no vēsturiskā viedokļa, bet arī kā dabas objektu. Parks jākopj un jāsaglabā, lai to varētu apmeklēt arī nākamās paaudzes, jo Fītinghofi, to ierīkojot, diez vai iedomājās, cik daudz prieka tas kādreiz sagādās gan alūksniešiem, gan pilsētas viesiem.

LEĢENDĀM APVĪTAIS KATRĪNAS RATU RITENIS

“Katrīnas dienā – 25. novembrī Alūksnē pēc vietējo mākslinieku kopas priekšlikuma Pils parkā liela ozola galotnē tika novietots tā sauktais Katrīnas ratu ritenis. Līdzīgs tur bija atradies kopš Latvijas brīvvalsts laika, laika zoba sagrauzts, ritenis pa gabaliņiem vien esot “nobiris” lejā. Nevarēdami šo neparasto objektu saskatīt ceļvežos aprakstītajā vietā, daudzi tūristi pēc tam bijuši sarūgtināti.

Ar šo ratu esot saistīta leģenda par Pētera Pirmā ierašanos Alūksnē, lai sev līdzi aizvestu mācītāja Emsta Glika audžumeitu Martu Skavronsku, kas vēlāk kļuva par Krievijas carieni Katrīnu Pirmo. Pa ceļam Pētera karietei esot nolūzis ritens, kuru saniknotais līgavainis paķēris un uzmetis tolaik vēl pusaudža ozola galotnē. Patiesība gan esot tāda, ka šā gadsimta 20. gados Alūksnē 7. Siguldas kājnieku pulka pulkvedim Frickausam ģimenē nav bijis bērnu, un tad zaldāti uzvilkuši lielu koka riteni kādā no Pils parka ozoliem. Viņi cerējuši, ka tas pievilinās stārķus ligzdas taisīšanai un līdz ar to, pēc sena tautas ticējuma, “pieburs” arī pulkveža sievai mazuļus.

Vareno riteni dāvinājis Kalncempju pagasta Ates muzejs.”

(NO LAIKRAKSTA “LATVIJA AMERIKĀ” 1999. GADA 11.

+ 23