Neprātīgi baltas kā līgavas zied ābeles. Rudenī zaros būs sārti āboli, kam tā vien gribas iekost un baudīt saldskābo garšu.
Neprātīgi baltas kā līgavas zied ābeles. Rudenī zaros būs sārti āboli, kam tā vien gribas iekost un baudīt saldskābo garšu. Arī mēs esam āboli no kādas ābeles.
Apzinos, ka nekad nespēšu atlīdzināt parādu savai mātei. Mans uzdevums ir dot tālāk to, ko esmu saņēmusi. Tās nav materiālas vērtības, jo vienmēr esam dzīvojuši trūcīgi. Pat svētku eglītē bija tikai dažas konfektes. Toties mamma zināja Aspazijas un Poruka dzejoļus, ko runāja ar izpratni, sirsnīgi un vienkārši. Viņa zināja arī Ziemassvētku dziesmas, ko tolaik nedrīkstēja dziedāt. Un sirdī palika “Es skaistu rozīt’ zinu”. Skolas gados biju “štata” daiļrunātāja. Vidusskolu beidzot, manas meitas sacerējumu atzina par labāko.
Mātes dzīvi var salīdzināt ar paklāju, ko viņa veidoja no lupatiņām. Tur ir zaļās biešu vagas, ko arī mums ar māsu vajadzēja ravēt, lai ziemā būtu sīrups. Tur ir zila debesu maliņa, kas palīdzēja saglabāt ticību Dievam. Tur ir sārtas krāsas, kas atgādina meža ogu lasīšanu ziemas krājumiem. Visgaišākā ir balta iesvētību un kāzu kleitas strēmele. Bet visvairāk ir brūnā zemes smaguma un tumšo nakšu, kad uz brīdi varēja atpūtināt no linu plūkšanas sāpošās rokas. Bet nekad neesmu dzirdējusi māti sūrojamies. Varbūt tāpēc neesmu mātei izraudājusi ne pirmās mīlestības, ne arī citas sāpes. Taču zinu, ka man ir cilvēks, pie kura varu rast patvērumu.
Bērnībā dusmojos, ka māte vienmēr bija gatava palīdzēt. Nevarēja atteikt arī tiem, kas viņu gandrīz nepazina tad, kad pašiem klājās labi. Brīnījos, kāpēc, saņēmusi pļauku pa vienu vaigu, viņa pagriež otru. Atbildi nezinu joprojām, bet, gadiem ritot, secinu, ka arī es tā daru. Ticībā piedodu vēl un vēlreiz.
Mans dēls sauc vecmāmiņu par mīļo Rausīti un Karlsonu. Un mans mazdēls atzīst, ka esmu viņa mīļākā ome. Lai gan tiekamies reti, saprotamies teletūbiju un zaķu rotaļās. Kā sārti āboli ir viņa vaigi, un zinu, ka vēlmē lasīt grāmatas un zīmēt ir kāda sēkliņa no manas mātes ābeles.
