Mācītājs zēnam jautāja, vai viņš tic tam, ka Jēzus Kristus staigāja pa ūdens virsu. Jā, ticot, tikai ūdens tur droši vien neesot bijis dziļš.
Mācītājs zēnam jautāja, vai viņš tic tam, ka Jēzus Kristus staigāja pa ūdens virsu. Jā, ticot, tikai ūdens tur droši vien neesot bijis dziļš. Vai viņš tic, ka Jēzus pavairoja maizi un pabaroja izsalkušos? Protams, puisis tikai šaubās, vai tās pietika visiem. Arī ūdens pārvēršanai vīnā viņš ticot, taču domā, ka vīns nebija garšīgs.
Diemžēl ne tikai zēna, bet daudzu ticība ir vājāka par šaubām. Bet cilvēkam ir nepieciešams droši ticēt, tāpēc aktuāls ir jautājums – kam. Lai to spētu izlemt, ir vajadzīgas zināšanas. Jau ilgi Latvijā diskutē, vai vispārizglītojošās skolās kā obligāts mācību priekšmets ir jāievieš ticības mācība. No 1994.gada to solījuši visi izglītības ministri. Tagad Kārlis Šadurskis nolēmis mācību satura reformu pamatskolās atcelt, un līdz ar to sākumskolu bērniem nebūs obligāta ticības mācība vismaz līdz 2005.gadam.
Tas nozīmē, ka viņi neapgūs kristīgo ētiku un ticības pamatus. Turklāt tie nav tikai ticības, bet dzīves pamati. Padomju totalitārisma radītā paaudze neticēja Dievam, toties bija aicināta ievērot komunistiskās sabiedrības morāles principus. Tie lielā mērā bija pārfrazēti desmit ticības baušļi. Bet populārā devīze “Veselā miesā vesels gars!” būtu jāsāk no otra gala, jo nevar būt vesela miesa, ja nav vesels gars. Tāpat no otra gala – dodot zināšanas un atstājot novārtā kristīgo morāli, ir virzīta jauniešu izglītība. Tā ir līdzeklis, bet ir svarīgs mērķis, kam kalpos zināšanas.
Absurdas, tomēr saprotamas ir daudzu vecāku (viņi nezina un netic) iebildes, ka “skolā un ģimenē jāmāca būt cilvēkiem”, un tam nav nekāda (!) sakara ar reliģiju. Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags uzsver, ka nav ētikas vispār. Eiropā ētikai ir “kristīgi gēni”. Tāpat nevajag iedomāties, ka visi kristīgo ētiku apguvušie ies baznīcā vai kļūs dedzīgi kristieši. Tāds nav mērķis. Ticības mācība dos iespēju iepazīt kristīgo ideju pasauli, vērtību kritērijus, morāli un domāšanas veidu, kas ir vienots visā Eiropā. Laikam jau satraucas tie pieaugušie, kas paši joprojām nav tikuši skaidrībā, kas viņi ir un kālab dzīvo. Arī daudzi skolotāji nevar pateikt, kāds ir dzīves mērķis. Vai viņi spēs palīdzēt to atrast audzēkņiem?
Četru bērnu māte atzīst – pieaugušie nojaušot, ka eksistē citas, patiesas vērtības, spēj rast saikni ar augstāko saprātu, lai saņemtu palīdzību un mierinājumu. Bet bērni šajā pasaulē nāk neaizsargāti. Tiek apmierinātas viņu vajadzības pēc uztura, apģērba un izglītības. Apziņas, ka viņi ir īpaši un vienreizīgi dzīvības veidojumi, kam ir kāds virsuzdevums uz zemes, vietā ir tukšums. To aizpildīt var tikai ticības mācība un kristīgā ētika.
