Rakstnieka un tulkotāja Dzintara Soduma balva par novatorismu literatūrā 2019. gadā piešķirta Andrim Akmentiņam par romānu “Skolotāji”, kas izdots sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”.
Žūrija atzinusi, ka šis A. Akmentiņa romāns neapšaubāmi ir darbs, kura nozīme aiziet daudz tālāk, plašāk un dziļāk par literatūras viena gada teritoriju, spilgti atklājot, ka skolotājs atkarībā no laikmeta un konjunktūras var būt gan autoritāte, gan gaismas nesējs, gan valdošās varas ietekmīgākais instruments cilvēka totālā pāraudzināšanā.
Romānam ir cieša saikne ar Alūkses pusi, jo Alsviķu pagastā ir rakstnieka vecvecāku mājas “Akmentiņi”. Viņa vectēvs ir leģendārais skolotājs Andrejs Akmentiņš, kurš bija pārzinis Strautiņu (kādreiz Ķemera) skolā, kas ir arī romāna vides prototips. Kā atzīst viņš pats, par rakstnieku esot kļuvis, lielākoties pateicoties šai pusei.
Iespaidus krāj kopš bērnības
“Manai vecmammai Ernai Akmentiņai bija tā laika izglītības nianse, ka bērnus vajag atstāt pie vecmāmiņām laukos un viņi izaugs skaisti, jauni un gudri cilvēki. Mātei šis koncepts sabruka, jau pirmajā vizītē, kad vecmammai atstātais mazdēls lauku idillē skrien pretim ar līku koku un saka: “Piu, tu esi beigta!”. Bērnība man palikusi atmiņā kā kaut kas fantastiski gaišs un priecīgs, lai gan, pēc tam, tinot filmu atpakaļ, saprotu, ka bija arī pretējais – ja tu sēdi laukos un tev automātiski ir signāls asinīs, dzirdot mašīnas rūcienu, iet skatīties, tad kaut kāda vientulība tur varētu būt bijusi un dzīve risinājusies starp dažādu cilvēku vizītēm, kad gaidi, ka kāds tagad atbrauks. “Akmentiņu” mājās nāca cilvēki, jo tur bija telefons un cilvēkiem tā bija zvanīšanas vieta – kā telefona centrāle,” stāsta rakstnieks.
Caur vecmammu un Alsviķu pagasta ļaudīm pie viņa atnākušas dažādas leģendas, tajā skaitā arī par vectēvu, kurš bijis iemīļots skolotājs, un tā pamazām krājusies viela rakstīšanai, kas tagad atrodama grāmatā. A. Akmentiņš neslēpj, ka viņam vienmēr bijis sapnis uzrakstīt apjomīgāku grāmatu. Savulaik atsaucies rakstnieces Noras Ikstenas aicinājumam piedalīties prozas lasījumos un sapratis, ka varētu uzrakstīt plašāku darbu par kapu svētkiem, jo Alūksnes kapu svētkus, kā pats saka, pētījis kopš bērnības, un no šīs ieceres nav atteicies joprojām. Taču tad negaidīti nācis piedāvājums no rakstnieces Gundegas Repšes rakstīt XX gadsimta romānu sērijā par Hruščova laiku.
Viegli nav bijis nekad
“Man bija saspringtas pārdomas par Gundegas piedāvājumu un apmēram pēc piecām minūtēm es viņai uz trim lapām aizsūtīju, par ko būs romāns, jo biju ļoti noilgojies rakstīt un atkal būt brīvmākslinieks. No savas jautrās kapu svētku tēmas varēju atdalīt vienu virzienu, kuru man vienmēr ir gribējies aplūkot, un tie ir skolotāji 20. gadsimtā. Pēkšņi sapratu, ka visu mūžu esmu pētījis arī šo skolotāju tēmu. Jo esmu bijis skolotājas dēls, vairāku skolotāju mazdēls un skolotājas brālis. Esmu daudz cietis jaunībā no tā, ka ir zināms sakars ar skolotājiem, jo sevišķi mazajās klasēs. Tas nozīmēja, ka man bija jācenšas nebūt teicamniekam, lai galīgi “neizlēktu” pārējo vidū,” tā A. Akmentiņš.
“Skolotājus” viņš rakstījis ar domu, ka 20. gadsimts un romānu sērija ir pelnījusi vienu grāmatu nevis par to, cik ļoti mums ir nodarīts pāri, bet kā mēs izdzīvojām, par to cilvēcisko gaišumu, ko viens cilvēks varēja piedāvāt otram. “Mēs izdzīvojām ar humoru, ar dziesmu, ar darbaprieku – tādu rosīšanos, kuras laikā tu sevi tā kā nomierini. Tā ir tāda kara, pēckara stadija – ja es apstāšos, tad visam beigas, ne man būs veselība, ne ko ēst, pietrūks kaut kā. Tas dzina to paaudzi uz saulaino nākotni. Mans kaimiņš Edvīns bija divās rindās uzķēris padomju laika esenci, kas skanēja tā “Mēs cīnāmies par dzīves augšupeju, kaut vēders tukšs un bikses krīt uz leju.” Vēl vienu degsmes paraugu – divrindi “Uzskrien gaisā Gagarīns, nebūs sviests un margarīns” atradu Kurzemes pusē. Ja izceļam tikai Latvijas lauku problēmu, tad patiesībā redzam, ka tur nekāds baigais “cukurs” nav bijis. Vienmēr nācies saskarties ar problēmu – būt vai nebūt, kā būt. Ulmaņa laikā zemnieks vai saimnieks laukos vēl varēja kaut ko plānot, bet kopumā viegli nav bijis nekad,” saka rakstnieks.
“Nestāsti viņam, viņš taču raksta!”
Vaicāts par grāmatas tapšanu, A. Akmentiņš atklāj, ka lielākā daļa no tās uzrakstīta, tiekoties ar dažādiem mērķauditorijas pārstāvjiem Lejasciemā, Brenguļos, Alsviķos. “…Sēžam dārzā, runājamies, auditorijai ir dažāda attieksme. Skan ieteikumi – tev noteikti jāuzraksta tas un jāuzraksta šitas! Un pēkšņi vienā brīdī mana māte iesaucas: “Nestāsti viņam, viņš taču raksta!”. Man pašam pēc tam bija pārsteigums, cik daudz no bērnībā dzirdētajiem nostāstiem, ko es esmu atcerējies, ir iekšā romānā… Labākās lietas grāmatā ir atsevišķas skaistas etīdes, jo vienā brīdī es sapratu, ka neesmu klasisks romānists un man nebūs viegli. Tādēļ apzināti sāku strādāt ar formu, ka man būs pārdomu lauks, ko izveido četri dažādi skolotāji. Lasītāju domas par romānu ir dažādas, katram mūsdienās ir viedoklis un es tos uzklausu. Manuprāt tieši tas ir forši, ka es kā iesācējs esmu izlavierējis starp dažādām gaumēm un katram ir, kur pieķerties,” grāmatas tapšanu ieskicē autors.
Stāstot par liecībām, kas “barojušas” grāmatu, rakstnieks atsauc atmiņā vēl kādu gadījumu, kas saistīts ar viņa vecomammu, un salīdzina ar pašreizējo laiku: “Ja Ušakovs valda Rīgā, vai tādēļ skolotāji sāk strādāt sliktāk? Tāpat visi cenšas darīt to labāko, kur redz savu dzīves sūtību. Tas pats bija arī padomju laikā. Šīs robežas bija ļoti izplūdušas. Īpaši netiesājot to paaudzi un viņu domāšanu, jāteic, spēja to kontrolēt ir apbrīnojama…. 90. gadu sākumā vecmammai uz galda ieraudzīju Bībeli. Prasīju: “Vecomāt, kas tā par Bībeli?” “Nu tā ir manējā…” viņa sacīja. “Bet kur tad tev visu laiku bija tā Bībele?” Un Omīte savā stilā atbildēja: “Tolaik jau Dieva nebija…” Tad es iedomājos, ka kaut kur uz debess malas sēž Dievs un saka: “Paldies, Erniņ, ka es tagad esmu…” ar sev raksturīgo humoru saka A. Akmentiņš.
Varai vajadzēja latviešus
Runājot par atklājumiem grāmatas tapšanas gaitā, kas mainījuši viņa domāšanu par aprakstāmo laiku, rakstnieks teic: “Vara 50. gados mūs ne tikai mocīja, bet tai mūs vajadzēja, tā skrēja pakaļ un lūdzās, un patiesībā bija stiprāka virtuāli nekā reāli. Tai vajadzēja latviešus. Pirms Hruščova pavasara bija Berijas pavasaris, kurš varbūt bija siltāks, jo bija runa par varu, par to, kurš vinnēs. Hruščovs vadīja Rietumukrainas apspiešanu un varbūt bija pat “asiņaināks” par Beriju, ja savāc kopā tās pavēles. Laikmets gāja uz priekšu ar to, ka vara pēkšņi tevi vairs neizsūta un var pat paaugstināt amatā, lai dabūtu prom no Alūksnes…Bieži dzirdēts, ka kolhozus likvidēt bija muļķība. Pētot, kā tie tika būvēti, sapratu, ka ekonomiski tā varētu būt, bet, ņemot vērā tos melus un asinis, kas bija tur apakšā, vajadzēja tos likvidēt. Jā, esam pastalās un Eiropā. Bet tās pastalas ir nosacītas, jo 50 procentiem cilvēku pasaulē ir jāiztiek ar mazāk kā 150 eiro mēnesī. Pats mērķis, ka mēs dzīvosim Eiropas labklājībā, sāk atdurties pret to, ka pasaulē nav tik daudz resursu, lai visi tik laimīgi dzīvotu.”
Jātiek vaļā no “padomju cilvēka”`
Kopš pērnā gada jūnija sākuma, kad klajā tika laisti “Skolotāji”, viņš daudz ticies ar lasītājiem Latvijā. “Tiekoties ar cilvēkiem, viņi dalās savās atmiņās. Un tas arī bija mērķis atcerēties ne tikai, kā mums nodarīja pāri, bet kāds mums bija krampis, un arī nedaudz pasmieties, salīdzinot dažādus laikus. Kam būtu jānotiek mūsdienās, lai 10 jauniešus “ielādētu” kravas mašīnā un viņi dziedādami kaut kur brauktu? Cik papīru būtu jāparaksta? Skolotāji laukos, mācīdami padomju sistēmā iekļaujošas lietas, faktiski uzaudzināja paaudzi, kas nešauboties nobalsoja par Latvijas neatkarību. Padomju laikā visa izglītības sistēma virzījās uz to, lai radītu jauna tipa cilvēku – padomju cilvēku, kas it kā neizdevās, bet pietika tikai izveidot neatkarīgu valsti un atklājās, ka ir gan izdevies, ka mūsos “sēž” tas padomju cilvēks un viņa domāšana. No tā kaut kādā veidā ir jātiek vaļā,” tā A. Akmentiņš.
Rakstnieks uzsver – katrā laikā būtisks ir jautājums par cilvēku savstarpējo palīdzību. “Hruščova laiks, padomju laiks izcēlās ar to, ka savējo vidū bija jūtams milzīgs kaimiņa plecs. Varbūt es biju ideālā pasaulē tur, Alsviķos, kur cits citu pieskatīja… Padomju laikus mēs pārdzīvojām cilvēcīgi gaiši, vēl tikai ar tiem “maisiem” ir jātiek galā, jāizaug līdz nožēlai, un tad arī piedošana ir iespējama. Cik labi mēs esam iemācījušies pārdzīvot kapitālismu, tas vēl ir liels jautājums, jo mēs vēl to mācāmies,” teic A. Akmentiņš.
Aktuālākais darbs, pie kā viņš strādā pašlaik, nav vis romāns par kapu svētkiem, bet par rakstnieku Jāni Ezeriņu, kas jāuzraksta šoreiz nevis vienā, bet divos gados. “Nu jauks tas Ezeriņš, pilnīgs mūsējais!” tā rakstnieks.
