– Nē. – Dikti šaubos, ka tu pats patronas nopirki ieroču veikalā.
4.
– Nē.
– Dikti šaubos, ka tu pats patronas nopirki ieroču veikalā.
– Kā tad! Mātes piens uz lūpām, bet deguns gaisā, – Jānis atlaida Aināra elkoni un pagāja sāņus.
– Zēni pagalmā pārdeva.
– Kādi?
– Es nezinu. Sveši.
– Sveši… Marek, iesēdini puišeli mašīnā, kamēr es aprunāšos ar šo jauno cilvēku, – Niks Zvirbulis sacīja. – Par kādu pagrabu, Gunti, tu pirmīt ieminējies?
Guntis kodīja lūpas, nezinādams, ko darīt – atbildēt vai noklusēt. Aināra uzmestais skatiens brīdināja klusēt.
– Ko viņš var pateikt? – Andrejs nenocietās. – Viņu ģimene nesen pārcēlās no pilsētas. Vai tad nelaiķa Sofijai varēja būt pagrabs ar munīciju? Varbūt viņai bija nobēdzināts arī tanks?
– Nē, – Guntim izsmiekls ķērās pie sirds.
– Būtu mans dēls, es tevi kārtīgi nomizotu, tad i ugunskurus nekurinātu mežā, i nemelotu, – Andrejs sirdīgi teica.
Niks Zvirbulis pacietīgi atkārtoja jautājumu.
– Es jau teicu… pagrabiņā…
– Kādā?
– Mēs ar Aināru pētījām apkārtni. Netālu no mājām aug ceriņu krūmi, tur mēs nolēmām ierīkot būdu. Un tad mēs gandrīz vai iebrukām iekšā. Eja pagrabā ir caur lūku. Tur mēs atradām patronas un … vēl…vēl…
– Ko?
– Kaulus, – puika bailīgi nočukstēja.
– Labi, Gunti, brauksim pie jums uz mājām, un tu parādīsi pagrabu, – Niks piecēlās.
– Ko gan tie puikas neizdomā! – Jānis neticīgi iesmējās.
Andrejs noglauda zodu, domīgu sejas izteiksmi viņš nolūkojās aizbraucošās policijas mašīnas virzienā, tad iesteidzās istabā pēc atslēgām. Pēc dažām minūtēm vecais moskvičs aiztarkšķēja pakaļ. Pie reizes tuvāk iepazīsies ar jaunajiem kaimiņiem un palūkosies uz “brīnumaino pagrabiņu”, jo īstenībā Andreja domas sliecās ticēt Aināra teiktajam.
***
Traktora vilktais divrindu kartupeļu racējs aiz sevis atstāja platu, uzrušinātu augsnes joslu, kur viens pie otra kā klājiens virspusē izbira kartupeļi. Talcinieki locīja muguras, lasīdami mazliet kraupainus, ne pārāk lielus, taču arī ne sīkus, dzeltenus bumbuļus. Vējš, auksts un nemīlīgs, skrēja trakā solī pāri visam laukam, raudams līdzi putekļus. Lāsma centās strādāt čaklāk, lai kļūtu siltāk. Ar nožēlu viņa noraudzījās uz talcinieču lakatiem un jakām, jo bija atnākusi kailu galvu, ģērbusies tikai sporta tērpā. Spaiņi skanēja vien, kad tajos tika mesti kartupeļi. Jānis tik tikko spēja maisus samest zemajos rateļos, tad T-25 pukšķēdams aiztraucās māju virzienā. Pulkstenis rādīja tikai ceturksni pāri diviem, kad tīrums bija jau nokopts.
Lāsma atlieca sāpošo muguru, neierastais darbs sievieti bija nogurdinājis.
– Paldies Dievam, kartupeļi zem jumta. Nāciet visi pusdienās, – Andreja Izcirtuma sieva Sarmīte aicināja visus pie galda.
Garšīgais ēdiens un pērnējā gada jāņogu pašbrūvētais vīns atraisīja talcinieku mēles.
Apsprieduši, kādi nu kuram šogad ir padevušies kartupeļi, visi kā viens pieklusa, kad bravurīgā Tonija skaļi noprasīja Lāsmai: – Visi runā, ka pie jums atrada Kazimira kauliņus. Nez kas bija tas otrais? Policija nenoskaidroja?
– Nē… – Lāsma nodūra galvu. Ja viņa būtu paredzējusi, ka nopirktās mājas atnesīs tādas nepatikšanas… Katru reizi, iznākot pagalmā un uzlūkojot tagad jau izcirsto ceriņu puduri, viņai ir jādomā par tiem nelaimīgajiem… Lai arī policija bija aizvākusi prom mirstīgās atliekas, tomēr sajūta, ka tepat virmo kaut kas baiss, neatstājās. Un tagad, lai kur viņa sper kāju, kaimiņi nemitīgi taujā kas un kā. Arī avīzē parādījās neliels rakstiņš.
– Es toreiz biju pie Kazimira uz viņa sešdesmit piektās dzimšanas dienas jubileju, – ieminējās Paulīna Mediņa. – Tieši tad, kad viņš pazuda.
– Redz, kā! – Tonija pabrīnījās. – Ko tad tu klusē? Stāsti!
– Jā, – Paulīna domīgi noņurdēja.
– Tur jau nav ko teikt – visi tāpat zina.
– Lāsma nezina, – Andrejs piesēda blakus Paulīnai. – Un es arī gribu vēlreiz dzirdēt. Saka, ka pēc vairākiem gadiem notikušais tiek uztverts citā aspektā. Var pamanīt to, kas nebija licies būtisks.
– Labi, – Paulīna pamāja ar galvu un mirkli klusēja, apdomādama no kuras vietas sākt stāstījumu.
