Apenieši Aija un Juris Branti, kas saimnieko zemnieku saimniecībā “Jurģīši”, pieder pie tā saucamajiem Breša zemniekiem.
Apenieši Aija un Juris Branti, kas saimnieko zemnieku saimniecībā “Jurģīši”, pieder pie tā saucamajiem Breša zemniekiem. Šodien viņi sevi dēvē par vidusmēra lauksaimniekiem, kurus tāpat kā citus zemniekus sāpina valdības attieksme pret lauksaimniecību, kurai Latvija diemžēl nesniedzas tālāk par Rīgu un tuvākajiem rajoniem.
Saimniecībā ir apmēram 100 hektāru zemes, daļa no tās ir mežs. Ganāmpulkā ir 13 slaucamas govis. “Pārcēlāmies no pilsētas uz šejieni, kur bija tikai vienkārša koka māja. Pamazām ieguldījām pamatīgu darbu un sākām saimniekot,” stāsta Juris Brants.
Sākums saimniekošanā deviņdesmito gadu sākumā neesot bijis viegls. Celtniecības materiālus esot bijis problemātiski sarūpēt, daudz ko topošajā saimniecībā nācies celt pa jaunam. “No Apes atnācām ar četrām govīm. Nopirkām vēl govis, jo kolhozi sāka izputēt, bankā paņēmām aizņēmumu. Kā tikai mums nebija – vistas, pīles, zosis,” atceras saimnieks. Uzbūvējuši kūti, kurā var izmitināt 15 govis, jo tad neesot prātojuši, ka kādreiz ganāmpulku varētu palielināt.
Nodot nav problemātiski
“Tagad zemniekam jāstrādā daudz vairāk, jo prasības saražotās produkcijas kvalitātei ir ļoti augstas. Ja tagad par nodoto piena litru maksātu 30 santīmus, kā agrāk tikpat daudz kapeiku, nevis deviņus santīmus, tad būtu ļoti labi,” secina J.Brants. Tāpat kā citi Alūksnes rajona piena ražotāji produkciju zemnieku saimniecība nodod uzņēmumam “Valmieras piens”. “Galvenais, ka divas reizes mēnesī un laikus samaksā par piegādāto produkciju. Arī piena nodošana nesagādā nekādas problēmas,” uzskata J.Brants.
Brantu ģimene priecājas, ka ik vasaru veiksmīgi izdodas sarūpēt lopbarību. “Šovasar to izdarījām trijās dienās, kad pēc ilgstošā lietus bija labs laiks. Nācās ilgi strādāt, bija pamatīgs nogurums, taču darbs – paveikts,” atzīst J.Brants. Saimniecībā sagādāti 105 skābbarības ruloni un 25 tonnas siena. Bērni laukos nesaimniekos
Viņa dzīvesbiedre Aija Brante piebilst, ka esot lielāka optimiste nekā vīrs. Viņai patīkot dzīvot laukos. “Kamēr varēsim, tikmēr saimniekosim. Gadu nav maz – pāri piecdesmit, taču turpināsim strādāt. Ņemam talkā strādnieci, jo vasarā pašiem vien visus darbus būtu grūti paveikt,” secina A. Brante. Abi “Jurģīšu” saimnieki ir vienisprātis, ka ganāmpulku būtu palielinājuši, ja būtu lielāka kūts. “Nav vairs jēgas celt lielāku kūti, jo bērni šeit nākotnē nesaimniekos,” spriež viņi.
Zemnieki nesūdzas par tehnikas trūkumu, tikai tā esot padomju ražojuma, tai vajadzīgs remonts. “Tagad arī kombains ir salūzis, detaļas nevar iegādāties. Šajā sezonā laikam to nevarēs izmantot,” spriež J.Brants. Dzīvesbiedre piemetina, ka saimniekošanas dēļ no daudz kā nākas atteikties. “Pagalmā bruģi jau vairākus gadus klājam. Sazvanām firmas, bet tad saimniecībā kaut kas iziet no ierindas un nodomu nevaram īstenot,” spriež sieviete. Pavasarī salūzis piena dzesētājs, tāpēc nācies pirkt jaunu.
Šodien darītu citādāk
Zemniekiem esot grūti prognozēt, kā klāsies, ja Latvija iestāsies Eiropas Savienībā. “Par velti jau Eiropā nevienam neko nedos, zem tā solītā dāsnuma kaut kas slēpjas. Tādā vidē mēs neesam dzīvojuši, tad jau redzēs, kā būs,” vērtē saimnieks. Viņi spriež, ka, iespējams, ja viss būtu jāsāk no sākuma, tāpat saimniekotu laukos.
“Šodien darītu citādāk. Toreiz bijām izkļuvuši no Padomju Savienības un īsti nezinājām, kas mūs sagaida. Govju mums nebija, taču 12 gadu laikā esam iemācījušies ar tām nodarboties,” ir pārliecināta A.Brante. Zemnieki nesūdzas, ka būtu grūti izrauties no lauku darbiem. “Aizbraucam kaut kur, ja vēlamies,” apstiprina viņi.
Īpašu prieku sagādājot mazbērni Elizabete un Emīls. Saimnieces vaļasprieks ir ziedi, bet dzīvesbiedrs ir lauku pirts cienītājs.
