Viens no žurnālistiem, kurš pēdējā laikā bieži tiek piesaukts politiķu un pašvaldības amatpersonu pret žurnālistiem vērstos tekstos, ir “Latvijas Radio” korespondents Edgars Kupčs. Par viņu sūdzas gan pašvaldību amatpersonas, medija uzraugi, gan politiķi. Viņu draud atlaist, tiesāt. Tomēr žurnālists turpina strādāt, kritizē, meklē nesakritības, nelikumības, aizdomas un pārdomas raisošus faktus un notikumus, jo uzskata, ka mums tas ir jāzina.
– Pēdējā laikā tavs vārds tiek locīts dažādās auditorijās. Tu esi saukts par meli, viltus ziņu autoru, uzpirktu. Kā un vai tas ietekmē tavu darbu?
– Protams, ietekmē, un katru reizi tā ir laba ziņa. Tas ir mana darba novērtējums. Tas mani padara stiprāku. Es vairāk domāju, kā es strādāju, lai lamas nav pamatotas. Tiklīdz kāds ierēdnis vai politiķis, vai politiķa draugs ir dusmīgs, darbs ir padarīts labi.
– Vai savā darbā jūti, ka pēdējā laikā uzbrukumi žurnālistiem ir vairāk, kāpēc tā?
– Bija vairāk. Un var izskaidrot, kāpēc vēršanās pret žurnālistiem notika tik intensīvi. Politiķi un topošie politiķi saprata, ka sabiedrība vēlas aizvien radikālākus cilvēkus pie varas, jo ir apnikusi pelēcība. Un tad arī rodas šie radikālie spēki, kas visus saliks cietumā, padzīs. Un šī publiskā agresivitāte, zināms radikālisms vēršas ne tikai pret politiķiem, kas ir pie varas, bet arī pret žurnālistiem, pret vēlētājiem, kas neatbalsta šos karstgalvjus.
Ļoti pozitīvi bija tas, ka pēdējo parlamenta priekšvēlēšanu posmā žurnālisti tomēr spēja vienoties, nevis konkurēt, un daudzas agresijas “spoguļoja” mazāk. Ir dabīgi, ka žurnālistā rodas ignorance pret kādu topošo politiķi, kurš grib diktēt žurnālistiem dienaskārtību, nosauc tos par stulbeņiem, kuri nezina, kas valstī ir svarīgākais. Pavisam traki, ja politiķis sāk cilāt žurnālista privāto dzīvi. Ja rastos interese par manu privāto dzīvi, es uzdotu to pašu jautājumu, ko uzdodu sev katru reizi, veidojot sižetu radio, – kur ir sabiedrības ieguvums, kāpēc šis jautājums ir svarīgs, kā mana personīgā dzīve ietekmē manu darbu un tā rezultātu?
– Kādi argumenti liek turpināt strādāt ar pretrunīgiem sižetiem?
– Mans amata nosaukums! Ja es to nedarīšu, man būs grūti saprast, ko es vispār daru šajā nozarē. Aprakstoša un līdzīga žurnālistika nav mans lauciņš, es neprotu un mani tas neinteresē. Ja es neveidotu savus sižetus, man būtu jāiet strādāt dārzkopībā.
– Vai pastāvīgie “sižetu varoņu” iebildumi nerada pašcenzūru, kad atsakies no kādiem darbiem?
– Sūdzības nerada pašcenzūru. Drīzāk izvērtēju, vai pārāk lielu uzmanību nepievēršu kādai konkrētai pašvaldībai.
– Cik bieži saņem sūdzības? Cik bieži apmeklē Ētikas komisijas?
– Kādu brīdi man šķita, ka komisijas būs reizi mēnesī, bet tagad tā nav. Kādas divas trīs komisijas gadā. Bet tas ir labi, ka notiek šādas komisijas. Tajās sapulcējas visu “Latvijas Radio” struktūru pārstāvji un diskutē par konkrēto sižetu. Labi, ka nedzīvojam laikos, kad atnāk viens priekšnieks un pasaka – būs vēl viena sūdzība, un es tevi atlaidīšu. Līdz šim Ētikas komisijas ir spriedušas, ka pārkāpumu manā darbā nav. Tāpat kā tiesas – ir viena tiesvedība, kur pirmās divas instances ir teikušas – pārkāpuma nav. Tas liecina, ka lielu kļūdu manā darbā nav.
– Vai ir bijuši sižeti, kurus tomēr neesi publiskojis?
– Nē. Ir bijusi informācija, kas ir savākta, bet atturējusi doma, ka visiem “Latvijas Radio” klausītājiem tas varētu nebūt svarīgi. Piemēram, vai tas būtu svarīgi visas Latvijas klausītājiem, ka vienai bibliotēkai ir mainīts statuss, lai tur varētu ierīkot privātmāju. Ir arī gadījumi, kad informācija jāgaida, lai sižets būtu pienācīgs.
– Vai darbs sabiedriskajā medijā atšķiras no darba privātā?
– Pēc manas darba pieredzes atšķirība ir ļoti būtiska. Savulaik es sāku strādāt privātā medijā koncerna sastāvā, kur bija pašsaprotamas tādas žurnālistikas vērtības kā neatkarība, demokrātijas stiprināšana. Tā bija sākumā. Bet, mediju uzņēmumam nonākot vietējās privātās vai politiķu rokās, atklājās, ka šīs vērtības īpašniekiem nemaz nav vajadzīgas. Īpašnieki iecēla jaunu galveno redaktoru, samazināja kolektīvu. Sākās norādījumi, ka par šo vai citu pašvaldību nevajag rakstīt tik slikti, jo nevarēs dabūt reklāmu. Galvenais redaktors izvēlējās par kādām tēmām neziņot vai ziņot mazākā apjomā, nekā vajadzētu. Tas nozīmēja satura vājināšanu – mazāk nozīmīgu lasītājiem un izdevīgāku vietējai varai.
Savukārt sabiedriskajā medijā es varu darīt, ko gribu, ar to nesaprotot visatļautību, bet to, ka neviens temats, ja spēšu to aizstāvēt, nepaliks ārpus ētera. Un tā ir atšķirība – sabiedrības intereses stāv pāri visam. Ietekmēt grūtāk, jo izlemšanā piedalās kolektīvs, nevis viens atsūtīts cilvēks.
– Vai sabiedriskie mediji spēj pildīt savus uzdevumus pilnvērtīgi?
– Sabiedriskajiem medijiem vienmēr naudas pietrūkst. Ja ir “piešpricētas” naudas, tad sabiedriskie mediji var kļūt interesantāki, ar lielāku informācijas apjomu, nekā nabadzības apstākļos. Kaut gan arī tad sabiedriskie mediji var ziņot par tēmām un gatavot saturu, ko privātie mediji bieži nevar atļauties. Tā kā informācija sabiedriskajos medijos ir plašāka un vispusīgāka.
– Vai pats esi saņēmis politiķu norādījumus, aizrādījumus?
– Izņemot to, ka es esmu atlaižamo sarakstā, man pašam neviens politiķis nezvana un nesaka, kas man būtu vai nebūtu jādara. Bet bija saķeršanās ar Gobzemu, kas bija KPV.LV premjera amata kandidāts.
Vasarā sociālajos tīklos Gobzems visu laiku solīja kaut kādus atklājumus – atklāšu rīt, atklāšu rīt. Un es pie viena šāda pierakstīju „rīt”. Un sakaitētajā priekšvēlēšanu gaisotnē tas Gobzemā radīja emocijas. Tas beidzās ar to, ka viņš paziņoja, ka atlaidīs mani no darba uzreiz pēc vēlēšanām. Kā redzam, kopš vēlēšanām pagājuši divi mēneši, bet Gobzems mani atlaidis nav. Pēc tam viņš taisnojās, ka tas bijis emociju karstums, jokošanās. Bet tas tomēr pierāda, ka potenciālajam politiķim šķiet, ka tik viegli kārtojamas lietas šajā valstī.
– Kāpēc tev ir būtiskas aktivitātes sociālajos tīklos?
– Tā ir iziešana no virtuves. Tā ir mikroblogošanas vietne, kur var izklāstīt savas domas, var reaģēt. Pasaule kļuvusi atvērta, var redzēt politiķu vai citu personu publiskajā telpā paustās domas. Tas ir sava veida “brīvais mikrofons”.
– Sociālās tīklošanas vietnes šobrīd daudziem aizvieto tradicionālos medijus, bet tur informācija tiek uztverta virsrakstu līmenī. Kā tas ietekmē sabiedrības informētību?
– “Twitter” ir burbulis. Es sekoju tiem, kuri man patīk vai kuros ir vērts ieklausīties. Notikumu ir ļoti daudz un informācijas ir gūzma. “Twitter” ir tā rezultāts. Cilvēks nespēj visā iedziļināties, labi, ka spēj “pārskriet pāri”. Arī es dēļ sava intensīvā darba nespēju “Panorāmu” vai brīvdienu ziņas vienmēr noskatīties. Tad izvēlos pārskriet virsrakstiem. Droši vien, ka tā ir daudziem.
– Kā tu vērtē mediju vidi Latvijā?
– Man prieks, ka valsts ir sapratusi: bez medijiem valsts nākotne nebūs īpaši laba, un sākusi medijus atbalstīt. Daļa vismaz var noturēties virs ūdens un radīt labu saturu. Arī politiķos šai domai būtu jānostiprinās.
– Tu esi strādājis reģionālajā presē. Kā vērtē reģionālo presi Latvijā?
– Vieta šiem medijiem ir. Reģionālie mediji ir vajadzīgi, par to šaubu nav. Bet tiem ir jārēķinās ar dzīves realitāti, iedzīvotāju skaitu, mediju patērēšanas ieradumu maiņu, pāreju uz internetu. Droši vien jāaizmirst vecie laiki, kad katrā rajonā bija pa savai avīzītei.
Realitāte ir tāda, ka sabiedrība trūkuma apstākļos bieži izvēlas domju sagatavotos pašvaldību izdevumus, nevis īstu žurnālistiku. Tam seko mazākas tirāžas īstajos medijos, mazāk reklāmu ieņēmumu, mazāks kolektīvs un zemāka žurnālistikas kvalitāte. Ko ar to darīt? Jāsaka mediju īpašniekiem – ja jūs neskatīsities uz vietējo varu pirkstiem, tad nebūsit vajadzīgi arī tiem palikušajiem lasītājiem, jo preses relīzes sagatavos domes pašas. Pašlaik šķiet, ka reģionālie mediji nespēs bez valsts atbalsta ilgstoši pastāvēt. Tiem ir arī sociāla un izglītojoša funkcija, un tie ir jāatbalsta valsts līmenī, nevis pašvaldībai, lai nebūtu interešu konflikta.
– Kādu redzi jēgu savam darbam?
– Jā, es nevaru nelikumīgo iepirkumu atgriezt vai atcelt, bet es varu izstāstīt, lai par to uzzina visa sabiedrība. Pat ja pie Saeimas nepiketē pūļi, tas nenozīmē, ka sabiedrība nedomā. Strādājot “Latvijas Radio”, šī atdeve ir tieša. Ikdienā darām savu darbu, nav katru dienu jāsaņem uzslavas vai paldiesi, tas ir mūsu pienākums, līdzīgi kā jebkuram citam jebkurā citā nozarē.
Sigita Roķe
* Raksts sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Latvijas Žurnālistu asociācija.
