No šā gada 1. janvāra spēkā stājušies grozījumi Iepakojuma likumā, kas veikalos aizliedz bezmaksas plastmasas maisiņus, tāpēc tagad iepakotāji tirdzniecības vietās maisiņus patērētājiem vairs neizsniegs bez maksas. Ierobežojumi attieksies ne tikai uz vieglās plastmasas iepirkumu maisiņiem, bet uz visu veidu plastmasas maisiņiem, neatkarīgi no to materiāla biezuma. Plānots rīkot informatīvas kampaņas pircējiem, aicinot izvēlēties videi draudzīgu iepakojumu, un domāt par tā patēriņu ikdienā. Augļu un dārzeņu nodaļā piedāvāt pircējiem iespēju izvēlēties videi draudzīgu iepakojumu, palielināt cenu plastmasas iepirkumu maisiņiem, paralēli palielinot papīra iepakojuma piedāvājumu un nodrošinot zemāku cenu. Jāuzsver gan, ka Iepakojuma likumā nav noteikta plastmasas maisiņu maksa, kādu iepakotāji ir tiesīgi prasīt.
Līdzi nēsā mugursomu
Evita Rauze, alūksniete:
“Plastmasas maisiņu pieejamība veikalos mani vairs neietekmē, jo jau krietnu laiku vienmēr līdzi ir uzticīgā mugursoma, kurā veikalā varu ielikt visu, kas nepieciešams. Taču lieliska alternatīva tiem, kuri aizmirst paņemt līdzi savu maisiņu vai iepirkuma somu, varētu būt visparastākie papīra maisiņi, kas neizturēs rudens lietu, bet vismaz sadalīsies dabā ātrāk nekā plastmasa. Ja cilvēki kļūtu apdomīgāki un izmantotu plastmasas maisiņu pieejamību pie sveramajiem produktiem pēc vajadzības, nevis tāpēc, ka tie ir par brīvu, tad, iespējams, mēs dzīvotu nedaudz tīrākā vidē un pa ceļam uz skolu vai darbu mūs nepavadītu vēja svaidīts maisiņš, kurā kādreiz atradās kāds ābols vai bulciņa.
Neskatoties uz to, cik aktīvi mūsdienās visā pasaulē tiek pievērsta uzmanība dabai draudzīgam dzīvesveidam, atsakoties no dažādiem plastmasas produktiem var redzēt, ka tas interesē tikai nelielu sabiedrības daļu. Ja salīdzinām situāciju lielpilsētā ar dzīvi Alūksnē, tad jāteic, ka Alūksne noteikti ir tīrāka pilsēta, lai gan atkrituma tvertņu te ir stipri mazāk. Kamēr Rīgā ir dažādi ekoloģisko produktu un “Zero Waste” veikali, kuros var iegādāties dažādus pārtikas, saimniecības un ikdienā nepieciešamos produktus, tikmēr tipiskam alūksnietim ir savs dārzs vasarā un pagrabs rudens – pavasara periodā, kur iegūt daļu no ikdienā lietojamās pārtikas. Taču der atcerēties, ka mēs neesam Indijā, nepeldamies plastmasas maisiņos un tas noteikti nenotiks tuvāko desmit – divdesmit gadu laikā.”
Neērti prasīt maksu par maisiņu
Līga Nāgele, Alūksnes veikala “Suflē” īpašniece:
“Ja tiek tirgota akcijas prece, kas jau ir pārcenota un tiek ievietota vienkāršā plastmasas maisiņā, tad, manuprāt, samaksa par iepakojumu nebūtu jāprasa. Savukārt dārgākas preces maisiņam vai iepakojumam ir jāizskatās efektīvi un tad var maksāt arī par to. Man ir neērti pastāvīgam klientam, kurš veikalā iepērkas vairākus gadus, pēkšņi par maisiņu prasīt piecus vai desmit centus. Kāpēc viņam būtu par to jāmaksā? Uzskatu, ka cilvēks nopērk preci un maisiņu saņem “bonusā”. Vērtējot no uzņēmēja viedokļa, tas ir ļoti efektīvi un vienkārši – es jau varu nopirkt skaistos maisiņus, iepakojumus jebkādā cenā un cilvēkiem tos tirgot ar cerību par zaļāku vidi, bet tas nedarbosies, jo veikalos tāpat ir pieejami vieglie bezmaksas plastmasas maisiņi vaļējas pārtikas primārai iepakošanai, tikai to materiāla biezums nesasniedz 15 mikronus. Cilvēki tāpat izmatos šos, kas tāpat mētāsies zemē.
Arī pircēji ir sašutuši, ja vaicājam, vai vajadzēs maisiņu. Liela daļa atbild: “Protams, kur tad es visu likšu?” Savukārt, kad piebilstam, ka tas būs par maksu, klientu acis ieplešas vēl vairāk. Turklāt mūsu veikalā jau pirms likuma pieņemšanas bija pieejami arī papīra maisiņi, un neviens klients nav vēlējies savu preci ievietot šādā iepakojumā. Uzskatu, ka Latvijā jādomā nevis par plastmasas maisiņu aizliegumiem, bet jāsāk ieviest aparāti, kur var nodot plastmasas pudeles, jo Igaunijā un Vācijā šī pieredze ir ļoti veiksmīga.”
