Alsviķieši Anna un Alfreds Harju kopā aizvadījuši 50 kopdzīves gadus. Garajā laulības mūžā viņi pratuši novērtēt, cik svarīgi tie mirkļi, kad blakus ir saprotošs un mīļš cilvēks.
Alsviķieši Anna un Alfreds Harju kopā aizvadījuši 50 kopdzīves gadus. Garajā laulības mūžā viņi pratuši novērtēt, cik svarīgi tie mirkļi, kad blakus ir saprotošs un mīļš cilvēks.
Viņi nav iepazinuši dažkārt laulības dzīvei tik raksturīgos strīdus. Iespējams, arī tāpēc, ka abiem dzīvē tik nozīmīgs bijis darba tikums. Viņi zina, ko nozīmē otram dāvināt mazliet no saules siltuma. Un to laikam viņi prot sniegt ne tikai savstarpēji, bet arī tuviniekiem, draugiem un ikvienam, kas ciemojas “Pakalniešu” mājās. “Te jums arī mazliet no saules,” atvadoties no “Alūksnes Ziņām” saka mājas saimnieks, dāvinādams paša plūktu dzeltenu saulespuķu pušķi, kuras ik vasaru krāšņi zied Harju ģimenes mājās.
Anna un Alfreds mācījušies vienā skolā Veclaicenes pusē, bet mīlasstāsts, protams, aizsācies daudz vēlāk. Anna pagājušonedēļ nosvinēja septiņdesmit piekto dzimšanas dienu, bet Alfreds aprīlī iesoļos astoņdesmitgadnieka kārtā.
“Skatījāmies jau laikam viens uz otru skolas laikā, abi dzīvojām Kornetos. Ilgi draudzējāmies, “karstu” uzreiz nestrēbām. Ir taču tādi pāri, kas restorānā iepazīstas, apprecas un pēc nedēļas izšķiras,” prāto Alfreds. Kāzas bijušas ar apmēram 30 kāziniekiem, taču bez gredzeniem.
“Nebija naudas. Tā arī vietējā ciema padomē bez gredzeniem mūs sarakstīja. Vislielākā un vienīgā dāvana mums bija modinātājpulkstenis no tuvākajiem radiniekiem,” atminas “Pakalniešu” saimnieks. Anna piemetina, ka abi esot bijuši nabadzīgi, tāpēc nekad dzīvē neesot bijis savstarpēju pārmetumu.
Tēvu netika redzējis
Alfredam joprojām sāpot sirds, ka nekad neesot izjutis, ko nozīmē tēva mīlestība. Pašam jau esot vectēva godā, aizvien pa retam acīs jaušams miklums ilgās pēc mirkļiem, kad mīlošs tēvs paņem dēlu klēpī vai uzdāvina viņam kabatas nazi. “Dzīvu savu tēvu nekad neesmu redzējis. Tikai vēlāk mazā fotogrāfijā. Viņš esot bijis Kārļa Ulmaņa laika robežsargs Veclaicenē,” stāsta sirmais vīrietis.
Droši vien arī tāpēc savām meitām Līgai un Inesei nav žēlojis it neko no tēva rūpēm un gādības. “Meitas stingri audzināju. Katra pa reizei ir nopērta, citādāk nekas labs nebūtu iznācis,” domā viņš. Alfreds atzīst, ka dzīvē nobaudījis tikai pusotru cigareti un nekad nav draudzējies ar alkoholu, tāpēc ar veselību nav problēmu.
Liktenis ir līdzīgs
Anna uzskata, ka abi esot bāra bērni un līdzīgais liktenis vēl vairāk abus satuvinājis. “Māte nomira piecu gadu vecumā, tēvs – , kad man bija divpadsmit. Iemācījos visus vīrieša darbus – zemi art, mēslus vest. Govis sāku slaukt jau piecu gadu vecumā. Man patika govīm astes izmazgāt, lai tās ir smukākas nekā kaimiņiem,” stāsta Anna. Viņu izaudzinājusi pamāte, taču tā esot bijusi laba, ne tāda, kā daudzās pasakās aprakstītā. “Ir jau dzīvē raibi gājis. Reizēm liekas, ka ir tik slikti, taču viss nokārtojas. Kaut kas augstāks taču par mums ir,” spriež Anna.
Vai Alfreds sievu lutinot? “Kādreiz cūkas pabaroju, pagatavoju sievai lielu siena grābekli, tāda tā lutināšana,” atklāj Alfreds.
Kopā turēja darbs
Kas palīdzējis ikdienas priekos un bēdās Annai un Alfredam tik ilgus gadus būt kopā? “Tas ir darbs – kūdras purvā, būvbrigādē, visur, kur es strādāju. Neatlika laika vienam otru vaktēt,” īsi piebilst Alfreds.
Ar īpašu prieku viņš stāsta par darba gaitām akmeņkaļu darbnīcā, kas bijušas interesantas un aizraujošas. Arī Anna ilgus gadus strādājusi smagu darbu cūku fermā. Viņa uzskata, ka kopā nodzīvotie gadi esot ātri aizskrējuši, jo bērni izauguši un arī mazbērni – Renārs, Jānis un Kristīne – sagaidīti. “Dzīvojām saticīgi un labi. Kādreiz jau kāds strīds ir iznācis,” skaidro Anna. Par likteni viņi sauc to, ka viens otru dzīvē atraduši un tas savedis abus kopā. “Viens no skaistākajiem mirkļiem bijis tad, kad piedzimusi vecākā meita Līga, kurai paliks 50 gadu,” atzīst Anna.
Nejauc dažādus jēdzienus
Alfreds ir pārliecināts, ka dzīvē nevajagot jaukt divas dažādus jēdzienus – mīlestību un mīlu. “Mīlestība var būt pret darbu un dzimteni, bet mīla – tikai pret pretējo dzimumu,” motivē Alfreds.
Anna mīlestības jēdzienu definē ar tradicionālo vīriešu izpratni – ja sieva labi pabaro, tad mīlestība turas. Anna par vērtīgāko dzīvesbiedra īpašību nosauc kārtīgumu.
“Tagad viņam tiek vairāk darba, jo man ir problēmas ar veselību. Un to viņš dara kārtīgi. Es jau esmu tā komandētāja, tā tas vienmēr ir bijis, bet vīrs mani ir klausījis,” atklāj Anna. Savukārt Alfreds sievu raksturo kā stingru un strādīgu saimnieci.
“Ja cilvēks strādā, otram nedara neko ļaunu un palīdz, tad dzīve nav grūta,” spriež saimniece. Alfreds piemetina, ka liela nozīme ir veselībai.
Vienmēr palīdz labi cilvēki
Pirms 42 gadiem Harju pāris pārcēlies uz Alsviķu pagasta “Pakalniešiem”, pirms tam dzīvojuši dažādās vietās Alūksnes rajonā. Ar labu vārdu Harju ģimene piemin Alsviķu pagasta padomes vadību, īpaši priekšsēdētāju Sandru Zeltiņu. “Viņa mums saka, lai prasām pabalstu. Bet mēs taču neprasīsim, kauns arī to būtu darīt. Mums ir bērni, kas palīdz. Viņa ierauga manas rokas un mīļi saka, ka arī tās smagajos darbos sastrādātas, ne tikai kājas švakas kļuvušas,” atzīst Anna.
Arī ar draugiem – Čavaru un Kļaviņu ģimenēm – un labiem kaimiņiem vienmēr dzīvē turoties kopā un cits citam palīdzot. Tā, draudzīgi satiekot arī ar citiem, Anna un Alfreds vadot mūža dienas. Viņi joprojām ir kopā, bagātinot sevi no mīļotā cilvēka sapratnes, cieņas un iejūtības. Un tas ir pamatots iemesls, lai abiem klātos labi.
