Kā ir būt žurnālistam?

Kas ir žurnālists, ko viņš dara sabiedrības labā? Atbilde ir vienkārša – atspoguļo notikumus un cilvēku viedokļus. Atceroties Latvijas barikāžu laikus un skatoties ziņas par žurnālistiem Ukrainā šobrīd, aizdomājos par to – kāda ir mana profesija? Un vēl jau arī cilvēku viedoklis “kāpēc to uzrakstīji, jo tā nevajadzēja” – esmu cilvēks, kurš saka un dara to, ko domā. Ja tu, cilvēk, man pateici, ka zāle ir violeta, tad tā arī to atspoguļošu.

Cik tālu cilvēks var liekties viedokļa varai? Vai būtu pareizāk klusēt, vai tomēr vairāk runāt to, ko redzi, ko patiesi domā? Es uzskatu, ka žurnālista pamatprincips noteikti nevar būt liekulība, vārda uzpirkšana vai kāda noteikta viedokļa popularizēšana.

Kāds teiktu – visu var nopirkt! Ir kaut kāda mēraukla, pēc kuras sabiedrība vadās. Nē, to var arī pārraut – mēs taču dzīvojam demokrātiskā valstī! Ja iedzīvotājam ir problēma, kur viņam vērsties? Kad, sazinājies ar vairākiem varas iestāžu darbiniekiem, cilvēks vēršas laikrakstā – tad mēraukla var pārvērsties arī pātagā, bet vai vienmēr varam palīdzēt? Piedodiet, bet nē. Katrā gadījumā, žurnālists ir cilvēks, kurš neapstāsies – nesanāca šoreiz, pētīs un rakstīs arī pēc pusgada.

1897. gadā advokātu un žurnālistu Jāni Pliekšānu apcietināja par piederību organizācijai “Jaunā strāva” un pēc ilgākas izmeklēšanas 1899. gadā izsūtīja uz Slobodsku Vjatkas guberņā.’’ Trimdā tapa viņa dzejoļu krājums, kurā bija iekļauta arī “Lauztās priedes” – daudzu latviešu iemīļotā Emīla Dārziņa kora dziesma. Tad žurnālists ir lauzta priede? Nē, nekādā gadījumā tā nebūs.

Enciklopēdijās žurnālista arods skaidrots šādi. “Žurnālisti valstī pārstāv tā saukto ceturto varu, tas nav jāuztver burtiski, taču žurnālistiem ir visai nozīmīga loma sabiedrības dzīvē. Tiem ir jāsniedz informācija par tēmām, kas interesē sabiedrību. Arī uz žurnālistiem attiecas vārda brīvība un žurnālistiem ir tiesības saņemt un izplatīt informāciju, bez valsts institūciju iejaukšanās (piemēram, cenzūras) neatkarīgi no valsts robežām.”

Domāju, ka mēs kā latvieši varam būt stiprāki. Ne tikai vārdos, bet arī darbībā. Kur palicis mūsu gars? Paskatoties uz ukraiņu karavīriem un arī žurnālistiem, saprotu, ka tur ir cilvēki – garā un savā nostājā stipri. Viņus nesalauzt.

Kāpēc par šo tagad runāju? Nezinu. Atbildi varat meklēt paši. Nezinu, kā jums, bet man patīk tas, ko daru, tāpēc arī esmu šeit – savā iemīļotajā redakcijā. Rakstu un rakstīšu par to, ka zāle mēdz būt violeta, ne zaļa. Paldies visiem atsaucīgajiem iedzīvotājiem, kuri labprāt piekrīt sarunām ar žurnālistu. Paldies par ieteikumiem un sakarīgu kritiku.

Būsim stipri savā nostājā, neļausim sevi ietekmēt, nebūsim lauztās priedes! Cienīsim viens otru. Tas būtu galvenais – savstarpējā cieņa!