Atrast laiku raizēm un tad tajās desmit minūtēs, pusstundā vai varbūt pat stundā no sirds par visu izraizēties, bet pārējā dienas daļā būt priecīgam un ar pilnu atdevi darīt lietas, kas darāmas – tādu padomu par raizēšanās paužu ieplānošanu nupat saņēmu no kāda vieda cilvēka. Neesot pareizi par kādu problēmu raizēties no rīta līdz vakaram, ja risinājums tāpat neatnāk. Nevajagot domāt par to visu dienu, tādējādi sabojājot gan savu, gan apkārtējo cilvēku noskaņojumu. Zināma sajūta. Esmu negulējusi naktis, domājot, kā labāk izdarīt, atrisināt kādu problēmu vai situāciju. Vai šajās nakts domāšanas reizēs esmu radusi risinājumu? Nē! Taču nakts negulēta un, nerodot risinājumu, otrā rītā oma sabojāta.
Protams, šāds padoms par raizēšanās pauzēm attiecas un mazāk būtiskām un ikdienišķām situācijām, nevis būtiskām un svarīgām situācijām, kad tiešām katra sekunde vai minūte ir svarīga, lai nenotiktu vēl kas sliktāks. Padoms vairāk attiecas uz ikdienas raizēm – par rēķinu maksāšanu, mājokli, kam vajag remontu un labiekārtošanu, bērniem, kuri neklausa vai kuriem kurpītes sākušas spiest, veikalu apmeklējumiem, kad nopirkta nepareizā prece vai tieši nav dabūta kārotā, laiku, kura vienmēr trūkst. Tās ir mazās ikdienas raizes, kas katru dienu piepilda mūsu galvu. Vai varam no sirds ar bērnu paspēlēties un veltīt viņam laiku, pagatavot garšīgas vakariņas, kaut vai noskatīties filmu, iedziļinoties saturā, ja galva pilna ar domām par citām lietām? Nepārtraukta raizēšanās pasliktina dzīves kvalitāti. Marks Tvens ir teicis: “Man dzīvē ir bijis daudz nepatikšanu, no kurām dažas tiešām arī atgadījās.” Ironiski, bet patiesi.
Ai, raizes, raizes, ja to varētu vispār nebūt! Ja varētu baudīt dzīvi, ķert mirkļus un priecāties par tiem – gluži kā to dara bērni! Ja varētu ņemt no dzīves pašu labāko! Kādā grāmatā lasīju salīdzinājumu, kā maizes riecienu ēd bērns un kā to dara pieaugušas. Bērns atšķirībā no pieaugušā vispirms no sēklu maizes izlasīs sēkliņas, tad apēdīs mīkstumu un tikai pēc tam garozu, varbūt to pat atstās. Arī mums, pieaugušajiem, gluži kā bērniem vajadzētu no dzīves ņemt tās labākās lietas. Nekoncentrēties tik daudz uz “dzīves garozām”. Jā, jā, bez raizēm un ikdienas kreņķiem neiztikt, taču vismaz censties par prioritāti likt visu labo un problēmas atstāt raizēšanās pauzē.
