Antons, Alfrēds, Marta, Vasīlijs un vēl vairāk nekā 20 citas radības.
Tā ir daļa no “Fun&Ugly” saimes, kuru radījusi Kristīne Dekovice.
Savdabīgos lupatu zvērus viņa uzšuvusi, domājot par mūsdienu patērētāju
sabiedrību un to, kā izmantot lietas, kas jau reiz ir radītas. Ar saukli
“Nothing is perfect!” (Nekas nav perfekts!) viņa mudina domāt ārpus
ierastajiem rāmjiem.
Aicina izmantot esošos resursus
Uz
interviju Kristīne ierodas ar ietilpīgu brezenta somu, kurā paslēpušies
divi “Fun&Ugly” dalībnieki – ciltstēvs jeb pats pirmais lupatu
dzīvnieks Aigars un Alfrēds Apdomīgais – pirmais zvērs, kam nesen radīta
seja. No brezenta pašas rokām šūta ne tikai soma, uz kuras rakstīts
“Keep calm and enjoy Liepāja” (“Esi mierīgs un izbaudi Liepāju”), bet
arī “Fun&Ugly” zvēri.
Dabai draudzīgais dzīvesstils to radītājai
ir tuvs jau daudzus gadus. “Pasaule ražo, ražo un ražo. Lietas nāk klāt
nepārtraukti, mēs patērējam un atkal pērkam jaunas. Tas, ko daru es, ir
tikai tāds mazs smilšu graudiņš, bet arī tas ir labi,” stāsta
K.Dekovice. Izskatot interneta resursus, viņa atradusi daudzus piemērus,
kur dažādu lietu izgatavošanai tiek izmantots sen saražots lins vai
kāds cits audums. Tā arī radusies ideja par vecā brezenta izmantošanu.
“Ja es pirktu jaunus audumus, metriem linu, kažokādas un visu citu, tad
tas atkal būtu jaunu lietu patēriņš. Vajag izmantot to, kas jau ir,”
viņa mudina.
Radot bērnu rotaļlietas, Kristīne pārliecinājusies, ka
vecās brezenta teltis vēl daudziem saglabājušās šķūnīšos. “Cits nemaz
nezina, ka viņa vectētiņš šķūnītī noslēpis vecu pārvalku. Sākumā es
aizbraucu uz Karostas krāmu tirdziņu. Tur jau pašu velnu var atrast! Pēc
tam viens paziņa man atdeva armijas veco mēteli, kas arī bija no
brezenta,” stāsta rotaļlietu radītāja. Drīzumā visi sagādātie brezenta
krājumi beigsies, tad būs jāizlemj – vai attīstīt ideju un sākt izmantot
jaunus materiālus vai meklēt vēl kādu, kam ir lieks materiāls.
“Brezents ir patīkams un ļoti, ļoti izturīgs,” par labu šim materiālam
sliecas rokdarbniece. Šujot lupatu zvērus, brezents tiek izbalināts un
sakrāsots vajadzīgajās krāsās.
Pašlaik ražošana notiek mājās, bet ar
laiku uzņēmēja vēlas attīstīt biznesu tādā gultnē, lai tas kļūtu par
sociālo uzņēmējdarbību un palīdzētu vēl kādam. “Šis nav masu produkts!
Ir labi, ka vari nopelnīt naudu savai ģimenei un dzīvot, bet būtu vēl
labāk, ja varētu dot kādam darbu,” norāda idejas autore un piebilst, ka
ar laiku brezentu varētu izmantot arī mājas tekstila radīšanai un
apģērbam.
Ierastās rotaļlietas audzina patērētājus
Rotaļlietu
ģimenē ir daudz zvēru – ūdensžurkas, zaķi un dažādi citi mošķi –, taču
tiem nav sejas. “Es ilgi viņiem neredzēju sejiņas, nevarēju izdomāt, kā
viņiem vajadzētu izskatīties. Nu kaut vai sit mani nost!” Dažas dienas
pirms intervijas māksliniecei beidzot radās ideja, kādai jābūt Alfrēda
Apdomīgā sejai. Ar tumšu diegu tika iešūtas acis, deguns un mute. Zvēru
radītāja gan novērojusi, ka klientiem tīri labi patīk, ja “Fun&Ugly”
nav sejas, jo tad ir vairāk vietas iztēlei.
“Pagaidām visi zvēri ir
adoptēti, nevis nopirkti, kā ierasts. Varbūt kādam tas šķiet muļķīgi,
bet man tā nav parasta lupatu lelle, es uzskatu, ka tā ienāk ģimenē. Man
patīk, kad redzu, ka manām lupatu lellēm ir laba dzīve,” stāsta
K.Dekovice. Lielākoties jaunās mājas lupatu zvēriem tiek atrastas ar
feisbuka palīdzību, tur var izlasīt īsus aprakstus par katras radības
personību, nodarbošanos un interesēm.
Kāpēc rotaļlietām ir cilvēku
vārdi? “Kādi tad vēl varētu būt viņu vārdi? Ierastie lāču vārdi? Nē, es
apskatos, kādi viņi ir, kam līdzinās, tā arī radās Aigars, Antons un
citi,” atklāj Kristīne un, norādot uz Baltijas jūras piekrastes pirātu
Alfrēdu Apdomīgo, stāsta, ka viņš nosmērējies ar motoreļļu, jo labojis
motorlaivu. Īpašs ir pats pirmais “Fun&Ugly” radītais Aigars jeb
ciltstēvs, kas nosaukts par godu kādam īpašam draugam.
Ar
mākslinieces darinātajām rotaļlietām spēlējas arī viņas bērni. “Jā, viņi
spēlējas arī ar lupatu zvēriem, bet viņi man ir ar savādāku skatu uz
lietām. Mums, piemēram, ir arī lelles, bet tām kādu dienu var tikt
nogriezti mati,” skaidro K.Dekovice. Viņa uzskata, ka ar rotaļlietām
bērnos tiek ieaudzināti pirmie uzskati. “Spēlējoties ar ierastajām
rotaļlietām bērns pamazām tiek audzināts kā patērētājs – tev ir jānopērk
Bārbijai māja, mašīna, aksesuāri un citas lietas,” uzskata māksliniece.
Eko no tālienes vairs nav eko
Savdabīgās
rotaļlietas maziem cilvēkiem māca ne tikai to, ka izskatam un dzīvei
nevajag būt perfektiem un idealizētiem, bet arī mīlēt un saudzēt dabu,
izmantojot esošos resursus. “Pildījums diemžēl ir sintētisks. Varētu
meklēt vecus spilvenus un pildīt ar to, bet līdz tam vēl neesmu paguvusi
tikt. Izmantot ekoloģisko pildījumu, kā to dara daži eko rotaļlietu
tirgotāji, ir nedaudz divkosīgi. Jā, pildījums būs ekoloģisks, bet kur
tas tiek audzēts? Otrā pasaules malā, un, lai to atvestu, tiek radīts
liels piesārņojums. Eko un bio lietas, tās vedot no tālienes, vairs nav
ne eko, ne bio, tās kļūst videi nedraudzīgas,” ir pārliecināta
māksliniece un uzņēmēja. Viņa iesaka vairāk domāt par aprites ekonomiku
jeb veidu, kā patērēt lietas, kas aug un ir saražojamas mūsu
dzīvesvietas tuvumā.
“Eko dzīve mani uzrunā jau ļoti ilgi. Reiz
interneta dzīlēs atrasta bilde nogrāva visus manus uzskatus. Bildē bija
milzīga grava, kas pilna ar sadzīves tehniku – ledusskapjiem, gāzes
plītīm un citām lietām. Es sapratu, ka tas ir tikai bišķītis no tā visa,
ko mēs, cilvēki, patērējam,” skaidro K.Dekovice. Tas arī bijis
grūdiens, ka viņa sākusi vairāk domāt par videi draudzīgu dzīvošanu un
ekoloģiju. “Es, piemēram, galīgi neesmu sadzīves tehnikas veikalu
mērķauditorija, jo katru savu lietu nolietoju līdz pēdējam. Ja vien
strādā, es to lietoju un nedomāju aizvietot ar katru jauno modeli,”
stingri norāda sieviete.
Viņa priecājas, ka pēdējos gados arvien
vairāk cilvēki pievienojas zaļajam dzīvesveidam un domā par atkritumiem,
taupību un saprātīgu iepirkšanos. “Ir cilvēki, kam ekoloģiska domāšana
ir “no sirds un no rajona”, bet ir tādi, kas seko līdzi modei, jo tas
tagad ir trends. Arī tas ir labi,” domā “Fun&Ugly” mamma. Viņa
uzskata, ka Latvija vēl ir samērā tīra valsts. “Varbūt tā nevar teikt,
bet, manuprāt, tas ir tikai tāpēc, ka Latvijas iedzīvotāju turīguma
līmenis ir zems. Mums nav tik daudz naudas, lai mēs nemitīgi kaut ko
pirktu. Protams, cilvēkam tas ir mīnuss, bet dabai – pluss,” skaidro
K.Dekovice.
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu
