Vienmēr būs tā, ka kādam patiks māte, kādam – meita, bet vēl kādam – kleita..! Jeb – cik cilvēku, tik viedokļu. Šoreiz mans viedoklis būs par Latvijas kinorežisoru pēdējā laikā tapušajām filmām, ko arī mēs Alūksnes pilsētā un pagastos varam vērot kultūras namos. Uzreiz uzsveru – nepretendēju uz vienīgās patiesības viedokli, tās ir tikai manas pārdomas, jo, piemēram, par režisora Aigara Graubas filmu “Nameja gredzens” no alūksniešiem vien esmu dzirdējusi diametrāli pretējus viedokļus, nerunājot nemaz par kino kritiķiem! Man šī filma patika, pat ļoti – sen nebiju vērojusi tik aizraujoša sižeta filmu (neliegšos – aizverot acis ikreiz, kad nežēlīgi šķīda asinis…). Uzskatu, ka arī šodien nevar būt viens karalis ar Nameja gredzenu – mums katram ir šāds gredzens, un mēs katrs esam savas dzīves noteicējs.
Nacionālais Kino centrs gavilē, ar lepnumu ziņo, ka pirmo reizi pēdējo gadu laikā no piecām filmām, kas 2018.gada pirmajos trīs mēnešos kinoteātros sapulcinājušas vislielāko skatītāju skaitu, trīs ir Latvijas autoru filmas: jau pieminētais “Nameja gredzens” (noskatījušies 79 216 skatītāji), režisora Oskara Rupenheita spēlfilma “Kriminālās ekselences fonds” (66 341 skatītāji) un Madaras Dišleres spēlfilma “Paradīze ’89” (49 444 skatītāji). Visas šīs filmas mums ir bijusi iespēja vērot arī Alūksnē. Kad savulaik Alūksnē likvidēja kinoteātri “Liesma”, bija iedzīvotāju daļa, kura skuma, ka Alūksnē vairs nerādīs kino. Vairākus gadus tā arī bija, bet šobrīd, manuprāt, par to žēloties it nemaz nevaram. Atliek vien izvēlēties – patīk māte, meita vai kleita – un doties vērot. Neapšaubāmi, “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” ir “iesildījušas” Latvijas kino dzīvi. Cerēsim, ka tas nebūs tikai vilnis, kas noplaks, bet šī tendence ar kvalitatīvu latviešu kino saglabāsies arī turpmāk.
Jau tuvākajā laikā kinoteātru repertuārā nonāks vēl vairākas Latvijas filmas – Ināras Kolmanes spēlfilma “Bille”, Kristīnes Želves dokumentālā spēlfilma “Mērijas ceļojums” un brāļu Ābeļu populārzinātniskā filma “Baltu ciltis”, kā arī citas. Apmeklēsim tās, vērosim, pārdomāsim redzēto un dalīsimies viedokļos! Piemēram, pēc “Nameja gredzena” noskatīšanās Alūksnes Kultūras centra Lielajā zālē, kas bija skatītāju pilna, skanēja aplausi – alūksniešu pateicība par redzēto. Un ne tikai pēc šīs filmas. Šīs labās domas un pateicību noteikti enerģētiski saņēma tie, kuriem tā bija paredzēta!
