Kopš decembra Kalncempju pagastā slēgts vienīgais veikals. Lai arī pēdējos gados tas strādāja tikai pāris stundas dienā, vietējiem tā bija vienīgā iespēja iegādāties ikdienai nepieciešamo pārtiku. Veikala īpašniece Anta Spilva ir vīlusies valsts politikā un ierēdņos, kuri nespēj saprast, kā dzīvo cilvēki laukos.
Jāraizējas, kur gūt ienākumus
Dzīvei vienā no mazākajiem pagastiem Latvijā A.Spilva min vairākas priekšrocības: visapkārt ir miers un klusums, skaista, neskarta daba. Taču to visu neļauj baudīt raizes par iztikšanu. “Ja man būtu stabili ienākumi, justos daudz labāk. Neesmu pensijas vecumā, tādēļ ienākumi man jānopelna pašai, bet to tik mazā pagastā nav viegli izdarīt. Darba vietu nav, tādēļ jādomā, ko varam darīt paši. Taču arī tas nav nemaz tik vienkārši. Valstī valda liela birokrātija, augstas prasības un noteikumi, ko nav nemaz tik vienkārši izpildīt,” saka A.Spilva.
Šobrīd vienīgos ienākumus nodrošina saimnieciskā darbība – kazu audzēšana, taču, kā saka A.Spilva – iztikšanai pietiek, bet ne attīstībai, iekrāšanai vai labākai dzīvei. “Vienu mazu kazlēnu varu pārdod par desmit eiro, bet, ja jālabo traktors vai jāmaina riepas traktoram, man jāpārdod 50 kazlēni, kas ir visa gada darbs,” skaidro A.Spilva. Šobrīd saimniecībā ir 50 kazas.
Ar optimismu vien ir par maz
A.Spilva ir pateicīga Lauku konsultāciju un izglītības centra darbiniecēm, kuras vienmēr ir optimistiskas, iedrošina nepadoties un mudina turpināt strādāt. Tomēr ne visās iestādēs attieksme ir tik pretimnākoša. Viņa gribējusi ražot kazas sieru tirdzniecībai, bet, uzzinot normatīvus un konsultējoties ar kontrolējošajām iestādēm, no idejas atteikusies. “Tā būtu cīņa ar vējdzirnavām, jo attieksme nebija pretimnākoša. Konsultāciju un palīdzības nebūtu, būtu jātiek ar visu galā pašiem, un, ja kas ne tā – sods. Sodi ir lieli, tādēļ izlēmu dzīvot, kā ir, nevis cīnīties ar sodu maksāšanu. Mājražotājiem prasības nav neizpildāmas, jautājums tikai, cik stingri kontrolējošās iestādes tās interpretē. Ja gribas atrast nepilnības, tās var atrast visur un jebkurā vietā,” teic A.Spilva un ar nožēlu atzīst, ka Alūksnes novadā diemžēl nav reģistrēts neviens siera sējējs.
Likās, ka dzīve būs labāka
Vēl 2002.gadā A.Spilvai nelikās, ka dzīve Kalncempju pagastā būs tik drūma. Tolaik viņa atvēra savu veikalu, radot konkurenci pagastā jau esošajam veikalam, arī kafejnīcu un cerēja izveidot viesu māju. “Toreiz likās, ka dzīve ir ļoti laba. Kredītā nopirktu lielu ēku – “Dimantus”, un sapņu bija daudz. Sākumā viss notika, blakus atvērās ražotne, kuras strādnieki bija mūsu klienti. Kā beidza pastāvēt ražotne, cilvēkiem darba nebija un daudzi devās prom no pagasta. Klientu kļuva arvien mazāk un mazāk, līdz beigās veikals strādāja divas reizes nedēļā divas stundas. Pieci cilvēki atnāca nopirkt maizīti, taču saldētavām jādarbojas visu laiku tik un tā,” stāsta A.Spilva.
Ierēdņi neizprot
Neizpratnē par mazajām darba stundām bijis arī Valsts ieņēmumu dienests. “Nesaprata, kāpēc sev maksāju tik mazu algu un strādāju tikai dažas stundas. Kur tad lai lielāku algu ņemu, ja strādāju tikai dažas stundas nedēļā? Viņi nespēja iedomāties, ka šis ir mazākais pagasts Latvijā, kurā es veikalā tiešām strādāju dažas stundas nedēļā,” saka A.Spilva. Pēdējais “piliens”, kas licis izšķirties par veikala likvidēšanu – prasība pēc jauniem kases aparātiem. Viņa neslēpj, ka bijis žēl visu likvidēt, bet saprot, ka tas bijis labākais risinājums. “Skatoties raidījumus televīzijā, saprotu, ka esmu rīkojusies pareizi. Jauna kases aparāta iegāde būtu iedzinusi strupceļā, tas nebūtu manam uzņēmumam pa spēka,” viņa saka.
Jūtas atbildīga
Diemžēl ne visiem vecāka gadagājuma pagasta cilvēkiem esot pa spēkam doties pēc pārtikas uz pilsētu. Arī tuvinieki devušies prom, tāpēc savējiem nevar palīdzēt. A.Spilva, dodoties uz pilsētu pēc pārtikas sev, to atved arī četriem pieciem pagasta cilvēkiem. Viņa neslēpj, ka tās ir papildu rūpes un atbildība, taču viņa nespēj savus cilvēkus atstāt bez pārtikas. A.Spilva pilda sociālo funkciju. “Es saprotu, ka viņiem ir grūti. Kāds ārpus savas sētas nav bijis mēnešiem, nekur netiek, jo tuvinieki ir ārzemēs,” teic viņa.
Apkārt notiekošais rosinājis A.Spilvu veidot Kalncempjos sociālo māju, taču, atkal izpētot normatīvos aktus, sapratusi, ka tas nebūs pa spēkam. Varbūt jaunībā būtu varējusi, taču ne tagad.
Jaunieši neatgriezīsies
“Ir pagājuši vairāk nekā 70 gadi kopš kara, bet esam tur, kur esam. Ja toreiz katrā pagastā vismaz bija pamatskola, kur mācījās līdz 6.klasei, bija pasts un veikals, tad tagad nav ne pasta, ne veikala, ne skolas – nav nekā… Ir tikai zemnieciņi, kuri vēl strādā un cīnās. Taču visi vietējie zemnieki ir vecumā ap 50, 60 gadiem, bet jauna nav neviena. Un ir pilnīgi skaidrs, ka jauniešus mēs atpakaļ “neatvilksim”. Redzot, kā mēs strādājam, viņi nevēlas tā dzīvot,” saka A.Spilva.
Uz jautājumu, kas tomēr vēl tur šajā mazajā pagastā un kāpēc viņa nav devusies prom, A.Spilva atbild, ka tā ir pieķeršanās vecvecāku mājai. “Viņi šo māju uzcēluši, atstājuši man, un es jūtos atbildīga. Reizēm naktīs domāju, ka tomēr viss jāpamet un jādodas prom. Taču kas notiktu ar māju manas prombūtnes laikā? Izzagtu un izdemolētu. Tas noteikti nebūtu tā, kā ārzemēs, kur pusgadu māja var būt neapdzīvota un to neviens neaiztiek. Pie mums tā nenotiku. Nojaukt, lai nav jāpārdzīvo? Nezinu, vai senči man to piedotu, taču arī man no kaut kā ir jādzīvo un pensija jānopelna,” viņa saka.
Visi bērni ārzemēs
A.Spilvai ir žēl, ka uzaudzinājusi trīs labus bērnus, kuri ieguvuši labu izglītību, taču viņi visi dzīvo svešās zemēs un nekad neatgriezīsies dzimtajā pagastā. Tur viņi nopirkuši mājas, iekārtojuši dzīvi un jūtas daudz labāk, lai arī atrodas svešā zemē, kas nav viegli. Kalncempjos viņiem nebūtu tādas dzīves kā svešumā. “To es saprotu un viņiem neko nepārmetu. Tāpat kā karā kritušie vīri cīnījās par labāku dzīvi, tā arī tagad jaunieši domā par to, lai viņu dzīve būtu labāka. Bērniem nav jāsēž pie kazas astes un jānīkst tukšā pagastā, domājot, kad varēs doties uz teātri vai kino. Tas nav vajadzīgs! Lai viņi dzīvo labāk, nekā dzīvojam mēs,” uzskata A.Spilva.
Atgriešanās nav rožaina
A.Spilvas meita reemigrācijas plānā atgriezās dzimtajā Latvijā. Diemžēl Latvijā viņa nodzīvoja nedaudz vairāk par pusgadu un nu ir devusies atpakaļ uz ārzemēm. “Tu atlido, atbrauc pie mammas uz dzimto pagastu, bet darba tev te nav. Tātad esi spiests doties to meklē uz Rīgu, taču arī tur uzsākt dzīvi nav viegli. Ir vajadzīgi pāris tūkstoši, lai samaksātu drošības naudu, īres maksu par dzīvokli, jāmaksā komunālie rēķini, taču mēnesi jādzīvo un jāstrādā, lai tiktu pie pirmās algas, turklāt pārbaudes laikā, pirmajos trīs mēnešos, maksā mazāku algu. Rīgā visam cenas ir lielas. Viņa saprata, ka nespēj izdzīvot, un devās atpakaļ,” reālo situāciju stāsta A.Spilva. Apmeklējot bezdarbnieku kursus, viņa satikusi vairākas tikko no ārzemēm atgriezušās jaunas meitenes, kuras arī jau meklējušas iespēju atkal doties prom.
Vilki un lāči
“Vai situācija valstī varētu uzlaboties? Diezin vai. Laukos dzīve ir diezgan slikta. Un es arī negaidu, ka ko labu spēs izdarīt valdība. Daži no ministriem un Saeimas krēslos sēdošie nemaz nav atbraukuši līdz šādai vietai kā Kalncempji. Viņi neredz un nesaprot, kā dzīvo cilvēki,” teic A.Spilva. Cik ilgi A.Spilva būs uzticīga Kalncempjiem un dzīvos šeit, atbildēt viņa nevar. “Jaunākais dēls Vācijā nopirka divstāvu māju, paziņojot, ka vienā virtuvē divas saimnieces nevar saimniekot. Viņš lika saprast, ka es jebkurā brīdī, tiklīdz vien pati to izlemšu, varu doties dzīvot pie viņa. Dēls ir sapratis, ka nākotnes šeit nebūs,” ne bez skumjām atzīst A.Spilva.
Sarunu viņa beidz ar vietējā iedzīvotāja, inteliģenta un gudra vīra Artūra Mucenieka pirms četrdesmit gadiem teiktajiem vārdiem: “Meit, es jau nepiedzīvošu, bet tu redzēsi, ka Kalncempjos dzīvos tikai vilki un lāči…” „Ir mums gan vilki, gan lāči, un vēl pēc 40 gadiem vietējo šeit būs palicis pavisam maz, bet zeme piederēs svešajiem. Protams, par to sāp sirds,” saka A.Spilva.
Agita Bērziņa
