Novadnieka Andreja Rastorgujeva startiem Ziemas olimpiskajās spēlēs Phjončhanā biatlona disciplīnās sekoja līdzi arī tie alūksnieši, kuri ikdienā ar sportu ir “uz jūs”. Visiem bija cerības, diemžēl medaļa mājās tomēr netika pārvesta. Kāpēc cerības tika pieviltas – saruna ar alūksnieti, Latvijas labākā biatlonista Andreja Rastorgujeva treneri un Latvijas Biatlona federācijas valdes locekli Intaru Berkuli.
-2010.gadā kļuvāt par Latvijas biatlona izlases galveno treneri un atzināt, ka esat apņēmies “glābt Latvijas biatlonu no smagās situācijas”. Kā tas izdevies?
-Toreiz biju domājis, ka tieši ar Andreju izdosies sasniegt rezultātu. Par izlases galveno treneri kļuvu vairāk formāli – man nebija ne atalgojuma, ne pienākuma, federācija nespieda. Mēģinājām strādāt arī ar citiem puišiem, bet viņi visi jau ir beiguši trenēties biatlonā, lai gan viņiem bija potenciāls. Tie bija puiši no Madonas un Daugavpils. Arī Jānis Pleikšnis un Kristaps Lībietis no Alūksnes, kuri bija mani audzēkņi, bet kuriem vairs nebija intereses par biatlonu.
-Kāpēc tā? Pietrūka motivācijas, finansējuma, valsts atbalsta vai kā cita?
-Visi faktori kopā. Ir jāuzbūvē vesela sistēma. Federācijas vadībai neizdevās. Jebkurā gadījumā ir vajadzīgi līdzekļi, ko dabūt un nodrošināt ir ļoti grūti. Īpaši grūti bija pēc 2010.gada, kad Latvijā bija ekonomiskā krīze. Četrus gadus līdz ziemas olimpiskajām spēlēm Sočos vairāk vai mazāk eksistējām. Andreja rezultāti Sočos atkal man un viņam pašam deva stimulu. Federācijā Gundars Upenieks sāka runāt par to, ka uz olimpiskajām spēlēm Phjončhanā 2018.gadā vajag gatavot un aizvest jau olimpisko komandu – četrus vīrus, bet diemžēl atkal palikām kādus 50 punktus aiz šā mērķa un tika tikai divi: Andrejs un Oskars Muižnieks. Viss bija grūti. Kad finansējuma nav, tāpat ir jāpiesaista treneri, tehniskā brigāde, servisa brigāde, jāiet līdzi jaunākajām tehnoloģijām. Visi iet uz priekšu, bet Latvijas komanda paliek uz vietas. Protams, nav tā, ka nekas nav darīts pēdējā olimpiskajā četrgadē – gan federācijas prezidente Baiba Broka, gan viceprezidents Gundars Upenieks ir centušies un darījuši, ko maksimāli varējuši.
-Tālākais ir atkarīgs no paša sportista?
Jā. Ja minam Andreju kā piemēru, tad pēc Sočiem centāmies nodrošināt visu maksimāli iespējamo, lai viņa rezultāts ietu uz augšu. Un Andrejs ir pierādījis, ka, saskaroties ar dažādām grūtībām, viņš tomēr turas pasaules biatlonistu elitē. Ja runājam par pārējiem Latvijas sportistiem, tad, protams, arī viņiem vispirms būtu bijis jābūt motivācijai un mērķim, un tad var prasīt. Pašam jābūt mērķim un darbspējām sasniegt rezultātu – citādāk nekas nenotiks. Redzot, kā visus šos gadus ir trenējies Andrejs – tas ir nežēlīgs darbs, ko viņš ir ieguldījis. Regulāri prom no mājām, nometnes, režīms, nevari atļauties ne šur, ne tur. Gadā daļēji brīvs mēnesis ir tikai aprīlis – pārējie 11 ir tīrākie darba mēneši.
-Tas ir attaisnojies?
-No manas un Andreja puses – tas ir bijis tā vērts. Protams, Phjončhanā mēs gribējām sasniegt augstāku vietu. Mums bija plāns, un arī līgumā bija ielikta olimpisko vienību 12.vieta, ko arī Andrejs sasniedza. Protams, ne jau 12.vietas dēļ brauca uz olimpiskajām spēlēm. Spriedze bija pietiekami liela. Tagad, startējot Pasaules kausa posmos, redzam, ka Andrejam viss notiek brīvi un labi. Olimpiskajās spēlēs bija olimpisko spēļu spiediens, ko dod pieci olimpiskie riņķi. It kā jau tas nekas nav – mums Pasaules kausi ikdienā pat ir interesantāki, nekā bija olimpiskajās spēlēs, kur bija gana skarbi laika apstākļi – ļoti liels vējš. Olimpiskajās spēlēs līderi mainījās un pārsteigumu netrūka.
-Raksturojiet olimpisko spēļu gaisotni! Kādēļ kā A.Rastorgujeva treneris nedzīvojāt olimpiskajā ciematā?
-Es, Baibas Bendikas treneris Ilmārs Bricis un divi norvēģi no mūsu servisa komandas dzīvojām citur, viesnīcā. Ja uz olimpiskajām spēlēm netiek hokeja komanda, valstij uzreiz paliek mazāk kvotu uz vietām. Protams, patīkami nebija, ka neesi kopā ar komandu, savu sportistu un Latvijas delegāciju visu laiku, jo nemitīgi jābraukā, lai gan transports bija nodrošināts, bet negribētu teikt, ka rezultāts no tā palika sliktāks. Nezinu, kādēļ tieši mums bija jādzīvo viesnīcā pilsētā.
Korejieši bija centušies, un viss viņiem arī bija izdevies, bet man Sočos olimpiskās emocijas bija spēcīgākas, jo tā man kā trenerim klātienē bija pirmā olimpiāde. Phjončhanā neviens treniņš nepagāja bez liela vēja un aukstuma – reizēm nebija pat prieka iet uz stadionu, jo zināji, ka laikapstākļi atkal darīs savu. Pirms sieviešu starta žūrija, ņemot vērā treneru spiedienu, tomēr nolēma pārcelt starta laiku – daudziem ļoti neveicās, ienākot šautuvē, kur pūta spēcīgs vējš un bija nereāli sašaut mērķus. Biatlonā esmu gadus 20 – nevienās sacensībās neatceros tik lielu vēju, kā tas bija Phjončhanā. Ir bijis vienu dienu, bet ne tā, ka nepārtraukti, kā bija Phjončhanā. Protams, visiem sportistiem bija vienādi apstākļi, un ir vajadzīga meistarība.
-Kā komentētu A.Rastorgujeva šaušanas prasmes? Bieži izskan viedoklis “viss ir galvā”.
-Jā, zinu ikdienas situāciju, kad treniņos viss ir labi, šauj precīzi. Pirms olimpiskajām spēlēm pēdējā Pasaules kausā nebija labs masu starts, bija ļoti slikta šaušana – nereāli slikta pirms olimpiskajām spēlēm, bet kopā ar mūsu servisa brigādi izdomājām sistēmu, kā nostabilizēt prasmes, jo neko jaunu jau vairs iemācīties nevarēja pagūt. Treniņos daudz ko labu paveicām, Eiropas čempionātā arī – šķita, ka Andrejs puslīdz ir ticis ar to visu galā, bet olimpiskajās spēlēs diemžēl nebija labākā šaušana… Ienākot sprintā, Andrejs bija otrais uz šaušanu stāvus, dabūja divus sodus, kā rezultātā – 24.vieta. Iedzīšanā šautuvē ieslēpoja pēdējais – divi sodi uzreiz, varēja būt sestais – palika divpadsmitais. Andrejam nebija viegli. Ne jau speciāli viņš to dara – viņš strādāja ļoti rūpīgi un cīnījās, bet olimpisko spēļu piecu riņķu spriedze diemžēl darīja savu. Prasmes Andrejam ir! To pierāda arī starti pēc olimpiskajām spēlēm Pasaules kausos – viņš „izšāva nulli”!
Mēs paši gribam labāku šaušanu, federācija un sponsori – visi gaida! Bet mēs publiski to nesolām un ar vārdiem nemētājamies. Vienmēr esam teikuši, ka ejam uz augstāko rezultātu. Protams, gribam medaļas, jo tas ir katra sportista augstākais mērķis. Negribu teikt, ka kāds ir vainīgs pie šāda rezultāta – paši netikām galā, kaut kur paslīdējām. Mēs gājām uz rezultātu, un bija jāmēģina tikt galā arī ar spriedzi. Olimpiādes rezultāti nav tādi, kādus gribējām. Protams, kopumā nekas traks nav noticis – olimpiādē uzrādītais rezultāts ir Andreja šīs sezonas vidējais rezultāts – 12.vieta. Varbūt nevajag pārvērtēt savas spējas, jo arī 12.vietu vajag izcīnīt. Olimpiskajās spēlēs spiediens sportistam ir ļoti liels. Arī Dukurs nedomāja, ka pēdējā braucienā paliks tikai ceturtais, tāpat arī brāļi Šici negāja, lai paliktu sestie…
-Ko A.Rastorgujevs pats saka?
-Protams, viņš nav apmierināts. Nākamās olimpiskās spēles ir pēc četriem gadiem – jāatrod motivācija gatavoties. Andrejs nevar mest plinti krūmos – viņš ir augstas klases sportists ar ļoti labām dotībām un iespējām! Ar startiem uzreiz pēc olimpiskajām spēlēm viņš to apliecina. Starti sprintā šosezon ir beigušies – kopvērtējumā Andrejs ir augstajā 5.vietā. Manuprāt, no Latvijas biatlonistiem neviens tik augstu nav bijis! Andrejs pats bija 7.vietā 2014.gadā masu startā kopvērtējumā. Andrejam ir potenciāls – vēl jāpastrādā, vēl nāks pieredze un noteikti atmaksāsies līdz šim ieguldītais. Andrejam ir ļoti augsta atbildības sajūta pret komandu.
-Vai savu slikto artavu nedeva arī trauma un veselības problēmas?
-Pleca trauma bija pagājušajā sezonā. Varbūt tā pat bija vajadzīga, lai Andrejs atpūstos, jo viņš bija emocionāli un fiziski pārslogots. Šosezon, jā, par veselības problēmām publiski nerunājām, jo iepriekš, kaut ko tādu pasakot, pēc tam izskanēja – ko nu mēs attaisnojamies. Bet tā jau nav attaisnošanās – šosezon Andrejs bija saslimis septembrī – pārtraucām nometni, un pēc jaunā gada, kad bija temperatūra, un arī tagad nesen. Saslimst arī sportisti.
Šosezon Pasaules kauss ir beidzies, aprīļa sākumā vēl būs Pasaules čempionāts Austrijā, kur viņam obligāti jāstartē – sezona beigsies 9.aprīlī, tad divas nedēļas atslēposimies, un maijā atsāksies treniņi.
-Kā vērtējat novadnieka Oskara Muižnieka degsmi un pašieguldījumu, piepildot mērķi startēt olimpiskajās spēlēs Phjončhanā?
-Cepuri nost viņa priekšā! Oskars, paņemot savu veco, vecāku pirkto šauteni, no draugiem salasot slēpes, pats iegādājoties kaut ko jaunu un ne par ko neiespringstot, izcīnīja iespēju piedalīties olimpiskajās spēlēs! Par to, ka Oskaram ir laba fiziskā forma, nešaubījos ne mirkli. Oskars ne mirkli nenobijās, ka viņam, piemēram, nav pasaules līmeņa sportista šautene, patronas vai slēpes – viņš gāja uz priekšu un savas dzīves mērķi piepildīja. Turklāt Oskars daudz palīdzēja Latvijas biatlona komandai – nāciju kausā palikām 19.vietā, ar Oskara līdzdalību atkal startējām arī stafetē un guvām 10.vietu, Oskars ļoti veiksmīgi piedalījās Pasaules kausos un viens no retajiem pēc ilgiem laikiem “ieskrēja” punktos. Malacis!
-Sezonai beidzoties, būs lielās sarunas ar federāciju par paveikto un turpmāko?
-Jā. Būs arī sarunas ar olimpisko vienību par paveikto, nākotnes mērķiem un iespējām.
-Pats esat gatavs turpināt būt A.Rastorgujeva treneris?
-Kaut kādas pārmaiņas ir vajadzīgas. Katrs sasniedz kaut kādus griestus. Mēs ar Andreju pārrunāsim tālāko sadarbību, bet pilnīgi noteikti kaut kādas pārmaiņas no manas puses notiks. Biatlonā esmu daudzus gadus – laikam esmu drusciņ piekusis. Kaut kas jāpamaina, nevaru turpināt šādi strādāt. Ar Andreju saglabāsim ļoti labu kontaktu. Būšu personīgais treneris vai konsultants – ko Andrejs gribēs no manis. Visu šo sezonu esmu veltījis biatlonam – atgriežoties no olimpiskajām spēlēm, man vairs vienkārši nebija iespējas braukt Andrejam līdzi uz Pasaules kausiem, bija jādara savi darbi. Valdis Bērziņš federācijā ir viens no izlases treneriem, tādēļ pēdējos kausos viņš bija līdzās Andrejam. Domāju, mēs atradīsim labāko ceļu, kas Andreju virzīs uz augšu. Kardināli neko nemainīsim, jo sistēma ir atstrādāta un to nevajag salauzt.
-Ko pēc olimpiskajām spēlēm esat sevī pārvērtējis?
-Nekas bez liela darba nenotiek. Var meklēt lielu naudu un nezin ko vēl, bet, ja pamatā nebūs ieguldīts liels, pareizs un pārdomāts darbs, tad arī nekā nebūs. Meistaram meistarība izlien ārā mirklī, kad to vajag, lai cik arī grūti iet. Es Andreja dalību olimpiskajās spēlēs vērtēju pozitīvi – nešaubos ne mirkli, ka jau nākamsezon mēs no viņa varam gaidīt augstu vietu.
-Kādu saskatāt Latvijas biatlona nākotni?
-Daudz kā pietrūkst, daudz ko vajag uzlabot. Ar federācijas vadību jau esam pārrunājuši, ka jāiegulda enerģija un jāpiesaista labi treneri jauno biatlonistu izaudzināšanai.
Skatoties rezultātus, arī Pasaules čempionātu junioriem, iepriecinoši startē mūsu alūksnietes, māsas Sandra un Sanita Buliņas, madoniete Ieva Pūce, daugavpiliete Inese Golubeva. Viņas visas ir perspektīvas meitenes – tam vajadzētu pievērst uzmanību. Rūpīgi strādājot, var izveidot kolosālu meiteņu komandu! Māsām Buliņām ir ļoti liels gribasspēks – tādi cilvēki ir jāatbalsta, tas ir federācijas, vietējās pašvaldības un sponsoru pienākums. Meitenēm, kurām acis mirdz un deg sportā, nav žēl palīdzēt. Federācijai jāierauga šos jaunos, talantīgos sportistus reģionos. Mums nemētājas pa visu Latviju ne treneri, ne sportisti – mums ir šaurs treneru loks, kuri ikdienā strādā sporta skolās un dara sūru darbu. Trūkst arī izlases treneru.
Andrejs tomēr ir paraugs jaunajiem – ne medaļas ziņā, bet sasniegto rezultātu ziņā noteikti! Jo labāk ies Andrejam, jo bērniem un jauniešiem būs lielāka motivācija trenēties, motivācija būs arī trenerim un vecākiem. Tas ir piramīdas princips.
Manuprāt, Latvijas biatlons tomēr nav tik bēdīgs, kā izskatās. Bērnos un jauniešos jāiegulda liels darbs, entuziasms. Nauda vienmēr nav galvenais faktors. Jā, līmenī, kur ir Andrejs, ir vajadzības, bez kā nevar. Ļoti svarīga ir paša sportista attieksme – ikdienā, ar bērniem strādājot, treneri jau redz, kuram tā ir un kuram nav, un var attīstīt mērķtiecību.
-Kāds ir jūsu viedoklis par Alūksnes novada sporta centru “Mežinieki” un tā nodrošinājumu?
-Mēs ar Andreju visu jūliju pērn trenējāmies Alūksnē, kur Andrejam ļoti patīk. Ir lietas, ko “Mežiniekos” jāpilnveido, bet nevajag būvēt lielas būves – svarīgākais, lai ir tīra un sausa vieta, kur sportistiem pārģērbties, lai vasaras biatlonam ir asfaltēta trase, ko ik pa laikam uzlabo. Ziemā – lai trase ir izgaismota, tas nepieciešams ne tikai sportistu vajadzībām, bet arī iedzīvotājiem, kuriem patīk slēpot. Lai ziemā “Mežiniekos” regulāri gatavo trases. Ja tas viss notiks, tad būs labi, jo nevajag pārspīlēt un vēlēties nez ko. Piemēram, Priekuļiem kādreiz bija piešķirts nacionālās bāzes statuss, tika ieguldīti lieli līdzekļi – tagad dzirdams, ka šī bāze ir uz iznīcības robežas. Tā nevajag. Ir svarīgi, lai “Mežinieku” bāze kalpotu gan alūksniešiem, gan Alūksnes Bērnu un jaunatnes sporta skolas audzēkņu treniņiem. Galvenais – visu laiku uzturēt bāzi, lai tā būtu sakopta. Šobrīd Alūksnes bāzē nav tik traki un nav tā, ka trūktu kaut kā īpaša. Vienīgi varētu ielikt kādus elektroniskos mērķus, lai vieglāk aizvadīt treniņus – Sergejam Sverčkovam tas ikdienā būtu liels atvieglojums. Protams, ja ir ambīcijas, “Mežiniekos” uzbūvēt kaut ko īpašu, tad ir citas prasības, bet, manuprāt, to nevajag. Tepat blakus – Madonā, tiek attīstīta biatlona un slēpošanas bāze, kur ieguldīti lieli līdzekļi. Igaunijā – Otepē un Hānjā – ir ļoti labas bāzes, tāpat arī Cēsīs. Nevajag mums Alūksnē, tik tuvā attālumā, radīt vēl kaut ko ļoti lielu. Treneri gan ir deficīts – Alūksnē šobrīd viens pats S.Sverčkovs trenē biatlonistus.
-Drīzumā Latvijas Biatlona federācijā būs valdes pārvēlēšana, jo četri gadi pagājuši.
-Ir jābūt virknei ieinteresētu cilvēku, kuri grib virzīt Latvijas biatlona attīstību. Federācijā jābūt stiprai vadībai ar ambīcijām, kura grib sasniegt mērķi kopā ar sportistiem, piesaista finanses, stratēģiski vada federāciju, pieaicina atbilstošus trenerus, kuri strādā ar komandu. Ja nav komandas, tad arī nav biatlona. Uzskatu, ka Baibai Brokai ir potenciāls turpināt vadīt federāciju. Jāierauga jaunie talanti biatlonā, kuri ir ļoti svarīgi Latvijas nākotnei. Ja to nedarīs, tad Andrejs būs kā pēdējais līderis – jau tagad jāsāk parādīties jaunajiem talantiem un maiņai. Jaunā valde varēs arī domāt, kā varbūt ieinteresēt O.Muižnieku pievērsties biatlonam, jo potenciāls viņā noteikti ir. Latvijas biatlonam tas būtu ieguvums.
-Pats būtu gatavs strādāt par biatlona treneri Alūksnē?
-Nevaru šobrīd uz to atbildēt. Ar bērniem jāstrādā citādāk, nekā šobrīd to darām ar Andreju. Protams, viss kas var notikt!
-Un turpināt būt Latvijas Biatlona federācijas valdē?
-Arī nevaru atbildēt vēl šobrīd. Viens gan – nekur negribu būt tikai pienākuma dēļ. Ja varu palīdzēt un būt viens no ķēdes posmiem, tad arī daudz kur varu būt. Svarīga ir cilvēcība – sadarbošanās, kompromiss, mērķi. Jābūt spēcīgai komandai. Šobrīd federācijā ir laba komanda.
—Teksts un foto: Līga Vīksna
