Alsviķu pagasta Strautiņos dzīvo Imants un Līga Brošas – omulīgs un smaidīgs pāris. Gadu skaits abiem pamazām tuvojas deviņdesmit, dzīvē daudz kas piedzīvots – Imanta ģimeni skāris arī izsūtījums Sibīrijā, tādēļ ir vērts ieklausīties viņu dzīvesstāstā, kur cieņā vienmēr bijis darba tikums. Imants gan nosaka: “Labāk jau tālaika notikumus nemaz neatcerēties…” – tomēr piekrīt dalīties atmiņās un piedzīvotajā. Tas šodien varbūt liks aizdomāties kādam, kuram it kā šķiet grūta dzīve, ka nemaz tik grūta tā nav un jābūt pateicīgiem, ka varam dzīvot miera apstākļos savā zemē.
– Pastāstiet par savu bērnību!
Imants: – Esmu dzimis 1932.gadā “Vizikoku” mājās Alsviķu pagastā. Māte un tēvs bija zemnieki, bija iekopuši lielu saimniecību, apsaimniekoja apmēram 50 hektārus zemes. Tēvs 1. pasaules kara laikā piedalījās Ziemassvētku kaujās Tīreļa purvā. Viņu kontuzēja. Kopš šiem notikumiem tēvam aizrāva valodu – saprata visu, bet pats nevarēja parunāt. Kara laikā vienu gadu negāju skolā – bija jāpalīdz tēvam pildīt saimniecībai noteiktās normas, strādājot mežā. Tā kā tēvs nevarēja parunāt, mani vajadzēja līdzās kā runātāju – vienmēr visās lietās mani vazāja līdzi. “Vizikoku” mājās nodzīvojām līdz 1949.gadam, kad mūsu ģimeni izsūtīja.
– Bērnībā jūs esat dzīvojis netālu no Čūsku birzs – vietas aiz Strautiņiem, kur pagājušā gadsimta vidū bija nacionālo partizānu pazemes bunkurs.
Imants: – Jā. Tēva mājas bija turpat netālu. Čūsku birzs atradās uz tēva zemes, tagad uz manas zemes. Asiņainie notikumi Čūsku birzī risinājās tad, kam mūsu ģimene jau bija izsūtīta uz Sibīriju. Mūs izsūtīja 1949.gada martā, bet asiņainie notikumi Čūsku birzī risinājās togad ap Jāņiem.
Kad mēs vēl dzīvojām “Vizikokos”, Čūsku birzī redzēts nekas netika. Toreiz jau neviens neko nestāstīja, visi ļoti baidījās, jo, tiklīdz kāds palaida muti, tā pret viņu izvērsa represijas. Bet bija daudzi rīti, kad piena kannas sētā bija pazudušas – mežabrāļi bija paņēmuši, pa naktīm apkārt staigāja. Pašus vaigā gan netikām redzējuši. Bet vienu reizi es tiku sūtīts uz Čūsku birzi. Toreiz Zeltiņos strādāja ārsts Liepiņa Rūdis un man uz Čūsku birzi bija jānes paka ar zālēm. Smaga bija. Bet līdz pašam bunkuram es nemaz netiku – labu gabalu pirms pretī jau bija cilvēks, kuram man bija sainis jāatdod.
Kad atgriezāmies no Sibīrijas, tēva māsa tika stāstījusi, ka 1949.gada jūnijā Čūsku birzī atskanējuši divi lieli būkšķi – bunkurs bija atrasts un uzspridzināts. Līķi esot bijuši sakrauti… Tika stāstīts, ka Līgovakarā kāds cilvēks uz velosipēda bija no meža braucis un pie grāvja nošauts… Uzreiz otrā dienā Čūsku birzī bija sadzīta armija, cilvēkus arestēja, bunkuru uzspridzināja. Lejas pusē bija siena šķūnis – to nodedzināja. Runāja, ka Čūsku birzs bunkurā esot bijusi raidstacija. Pagājušā gada rudenī Čūsku birzs bunkura vietu aizvedu parādīt Alūksnes un Apes novadu politiski represēto kluba “Sarma” vadītājai Dzidrai Mazikai ar domubiedriem – viņiem ir iecere tur veidot piemiņas vietu.
– Kādēļ un par ko jūsu ģimeni skāra represijas?
Imants: – Bijām kulaki – turīgi zemnieki. Toreiz jau bija bardaks, tāpat kā tagad daudzās lietās, jo toreiz tie, kuri patiesi bija kulaki, sagājās ar tiem priekšniekiem, kuri bija atbildīgi par izsūtīšanu. A kas viņiem – vajadzēja pilnu sarakstu un pēc skaita to arī piepildīja.
Līga: – Viņiem bija pilna kūts lopu, bet papīros tika uzrakstīts, ka kūtī esot tikai dažas vecas kazas… Tie paši, kuri izsūtīja, pēc tam arī izsūtīto cilvēku lopiņus paņēma vai pārdeva. Visi šie cilvēki, kurus izsūtīja, ir mocīti kopš bērnības līdz sirmam vecumam… Arī pēc atgriešanās Latvijā no Sibīrijas.
Imants: – Tēvam par piedalīšanos Ziemassvētku kaujās bija medaļas. Kad mūs izsūtīja, “istrebiķeļs” tās visas paņēma sev, paši redzējām… Kad mums ieradās pakaļ, tēvs bija aizbraucis uz mežu, lai varētu izpildīt uzliktās kokmateriālu normas. Uz ceļa satikāmies – izkrāva vezumu un brauca mums līdzi uz Alsviķiem. No Alsviķiem mūs tālāk veda uz Amatu, pēc tam vilcienā un uz Sibīriju… Mūsu ģimene netika šķirta – bijām visi kopā vienā ciemā un kolhozā. Tas bija Tomskas apgabala Koževņikovas rajons.
Līga: – Mēs ar Imantu mācījāmies vienā klasē Strautiņu skolā. Kad viņa ģimeni izsūtīja, Imants mācījās 7.klasē. Toreiz skolā bija tikai septiņas klases.
– Sibīrijā pavadītie gadi aizritēja ļoti grūtā, sūrā darbā…
Imants: – Nemaz ij negribas atcerēties… Kad pirmo gadu bijām smagi nostrādājuši, bijām nopelnījuši uz ģimeni 35 kilogramus graudu. Kā lai dzīvo? Kaut kādu naudu varēja kolhozā nopelnīt, bet uz rokas to neredzējām – bija obligācijas, kas obligāti bija jānomaksā. Noņēma visu pēdējo. Kolhozam lielākoties bija buļļi – ar tiem pārvadāja smagākus vezumus. Bet buļļi bija švaki un novārguši, tādēļ katram kolhozniekam, kuram bija gotiņa, vajadzēja 150 kilogramus sēklas graudu vest uz lauka. Ja govs nebija – velc pats vai pati. No mūsu sādžas šie lauki bija apmēram 12 kilometru attālumā. Es gan no sādžas reti tiku laukā, jo Sibīrijā sāku strādāt smēdē par kalēju. Man dzelži arī patika. Tur kaut cik varēju nopelnīt, lai ģimene varētu dzīvot. Tēvs strādāja kolhoza darbus, mammai bija nabas bruka, viņa smagus darbus nevarēja darīt. Viņai bija šujmašīna, un viņa šuva, gādāja par mājas soli, gatavoja mums ar tēvu ēst.
Kolhozs bija ļoti trūcīgs, nebija arī ne iekārtu, ne lāgā instrumentu. Vajadzēja dēli nozāģēt – viens vīrs apakšā, otrs virsū un zāģēja dēļus. Jumtus veidoja no bērza tāss vai egles mizas, ko pārklāja ar velēnām. Krieviem pašiem lāgā nekā nebija – dzīvoja tur trūkumā. Latvieši Sibīrijā ieviesa citu kārtību – darbus ierādīja, iekārtas izveidoja, iemācīja izaudzēt lielus un skaistus kartupeļus, izmantojot spīļarklu. Bet, ja tu krievam kaut ko palīdzēji, parādā viņš nekad nepalika – atnesa pretī to, kas nu kuram bija, parasti pārtiku.
Mūsu sādžā dzīvoja arī tāds Tūca Kārlis no Šļukuma un Kalniņa Kārlis no Karvas, kuri arī tika izsūtīti. Viņi abi izdomāja, ka vajag sādžā izveidot gateri – un uzbūvēja! Man kā kalējam arī bija darbos jāpalīdz. Par darbu katru mēnesi dabūju pudu miltu. Mūsu kolhoza priekšnieks bija labs un saprotošs, daudzas idejas atbalstīja. Viņš man apsolīja – kad gateri apkalšu, dabūšu par darbu grūsnu teli! Pašiem jau naudas nebija, lai kaut ko tādu nopirktu. Darbu izdarīju un teli dabūju – tiesa, vēlāk tā nomira ar piena trieku, teliņš arī nomira. Sievām uztaisīju mehānisku piena separēšanas iekārtu – dabūju krējumu. Krējumu dabūt – tas bija kaut kas! Ļoti grūti klājās Sibīrijā… Vēlāk, kad dārziņu varējām iekopt, vieglāk bija.
Līga: – Ja šodien kāds Latvijā saka, ka pie mums ir slikti, tad viņi sliktumu vai badu nav redzējuši! Veselam sliņķu baram tagad tikai pabalstus dala! Vajag viņus visus pie darba likt, nevis tikai pabalstus dot! Divas vagas dārzeņu katrs varētu izaudzēt – bet slinki, neravē.
Imants: – Kad uzbūvēja gateri, sāka labāk iet – varēja baļķus apstrādāt un dēļus griezt. Bija dēļi, no kā kūtis būvēt lopiem, jo līdz tam lopi ziemu un vasaru dzīvoja ārā. Cūkām siles nebija – izcirta ledū bedrīti un ielēja barību. Līdz ar gatera izveidi gan kolhozam sāka labāk klāties, gan cilvēkiem.
Sibīrijā bija smagi un grūti jāstrādā, tika gūtas dažādas veselības kaites, kam sekas jūtamas joprojām. Tur mīnus 40 grādi vēl bija labi un normāli, bet te tagad mīnus 20 grādu salu jau sauc par arktisko aukstumu… Šodien cilvēkiem nav par ko sūdzēties.
– Kāda bija jūsu dzīve, no Sibīrijas atgriežoties Latvijā?
Imants: – Mēs tikām atbrīvoti 1956.gadā, pēc tam 1958.gadā atgriezāmies Latvijā. Ātrāk netikām, jo kolhozs nedeva papīrus – lai brauktu mājās, vajadzēja kolhoza atļauju, ka tevi palaiž, mums ilgi nedeva personas dokumentus. Sibīrijā mēs visu laiku bijām komandantūras stingrā uzraudzībā. Paps bija tas, kurš teica, ka noteikti jābrauc atpakaļ uz Latviju. Es gadu laikā biju jau pamazām iedzīvojies un, ja viņš neuzstātu, iespējams, būtu palicis uz dzīvi tur.
Līga: – Kad Imanta ģimene atgriezās Alsviķu pagastā, “Vizikoku” mājās bija ierīkota govju kūts. Kāda ģimene dzīvoja vienā mājas galā, bet otrā bija ierīkojusi kūti. Mēslus turpat pa logu bija metuši ārā. Kad pa logu izmest vairs nevarēja, jo viss bija mēslos, bija pārvākušies uz citu māju. Sliņķi, kuri tikai gaida, kad visu iedos gatavu! Šodien jau arī tādu netrūkst.
Imants: – Pirmo nakti pārlaidām pie radiem, bet jau otro nakti tomēr savos “Vizikokos” un tur tad arī palikām. Teicu, ka es gan prom neiešu. Abi ar tēvu sataisījām plīti, iestiklojām logus vienai istabai, sākām kurināt. Nebija nekādu darbarīku – nekā… Pamazām atkal iedzīvojāmies. Sākumā arī te strādāju par kalēju, bet nopelnīt varēja ļoti maz. Tad strādāju būvbrigādē, vēlāk par mehāniķi.
Līga: – Tagad pēdējos 30 gadus dzīvojam Strautiņu centrā savās “Dravās” – kopš 1987.gada. Bet “Vizikoku” māju arī esam saglabājuši un pārdevuši neesam.
– Pastāstiet, kā abi iepazināties.
Līga: – Redzēju, ka Imants ir kārtīgs cilvēks, un ņēmu ciet (smejas)! Kamēr cita nav noņēmusi! Mēs ar Imantu pirms viņu izsūtīšanas vienā klasē bijām mācījušies. Kamēr viņš bija izsūtījumā, es dzīvoju tepat Alsviķu pagastā, biju komjauniete. Pabeidzu Zaļenieku lauksaimniecības vidusskolu – kolhozu priekšsēdētāju sagatavošanai ar sarkano diplomu, bet sarkanums nelīdzēja, jo visu tāpat komandēja no augšas. Strādāju par agronomi, tad par brigadieri. Vēlāk mani partijā neņēma, jo biju ar to “bandītu” sasējusies (Imantu – red.).
Imants: – Man gan ir tīra lieta – neesmu bijis ne pionieris, ne komjaunietis, nekas! Es gan arī nemaz neprasīju. Ar Līgu iepazināmies ikdienas gaitās – es pa smēdi strādāju, viņa bija brigadiere, braukāja apkārt pa pagastu un arī pie manis smēdē iebrauca. Līga bija tā uzstājīgā (smaida).
Līga: – Apprecējāmies 1959.gadā. Kāzu svinību nebija – sarakstījāmies un viss. Kad pēc gada aizgāju dekrētā, man darba grāmatiņā tika ierakstīts: atbrīvot no darba sakarā ar aiziešanu dekrēta atvaļinājumā. Lai citās reizēs no darba vairāk neatbrīvotu, vairāk bērnu kā viena meita mums arī nebija. Pēc tam strādāju dažādus darbus kā strādniece, grāmatvede, uzskaitvede.
– Daži joprojām uzsver, ka toreiz Padomju Savienībā visiem esot bijis darbs, bet tagad valda bezdarbs.
Līga: – Ja šodien cilvēks grib strādāt, tad darbu var atrast. Nelaime ir tā, ka šodien liela daļa ir lielīgi un nemaz negrib strādāt – par katru mazāko darbu grib ātru un lielu samaksu. Brauc uz ārzemēm, bet tur prasa darbu un, ja neizdara, tad padzen. Bet ne jau ārzemēs ir leiputrija. Mums mazmeita Eva dzīvo Zviedrijā. Viņai ir gan Latvijas, gan Zviedrijas pilsonība, labi runā zviedru valodā, ir precējusies ar zviedru. Arī viņai sākumā neklājās viegli. Viņa atzīst, ka zviedri prasa darbu. Nu jau arī otra mazmeita Zane ir Zviedrijā. Bet meita ar ģimeni dzīvo Saldus novadā. Mums ir arī mazmazmeitiņa. Vasarās visi atbrauc arī pie mums uz Strautiņiem. Tad sakrāju darbus, ko darīt: dārzu ravēt, malku krāmēt un citus.
– Jūsuprāt, kādēļ tagad aug šāda paaudze?
Līga: – Paši tādus audzinām – paši vainīgi! Ko šodien bērniem bērnudārzā liek darīt? Zīmēt, līmēt, spēlēties, dziedāt un dancot. Bet vai mācām mazajiem puikām kaut vai spēļu lāpstiņai ielikt kātiņu? Lapas sakasīt? Neko – jo taču nedrīkstot! Šodien ļoti daudzās ģimenēs sieviete velk vezumu, bet vīrietis tikai vazājas apkārt – nekādas atbildības.
Imants: – Agrāk skolēni paši mazgāja mācību telpas, krāmēja un zāģēja malku skolas vajadzībām, ravēja lauciņus un veica citus darbus. Bet tagad?
Līga: – Šodien diemžēl nekur un nevienam nav nekādas atbildības – valstī, ģimenē. Jaunie uzskata, ka precēties nevajag, lai būtu kopā. Tagad ir sistēmas bērni – bet kas viņus radīja? Ja izņem bērnus no nelabvēlīgas ģimenes, tad pēc tam uzreiz vajag ar pātagu audzināt vecākus, nevis nabaga bērnus mocīt, sūtīt uz visādām iestādēm, audžuģimenēm, kas tikai uzņem svešus bērnus, jo valsts un pašvaldība par to maksā labu naudu. Izaudzina vienus un ņem nākamos! Diemžēl šodien bērniem nemāca darbu, bet tikai izklaidi. Cik ilgi tā būs? Kā mazie bērnudārza bērni šodien lamājas – ārprāts! Un neviens neko nevar aizrādīt.
Agrāk nebija ne datoru, ne elektronisku datubāžu. Baznīcas grāmatā reģistrēja dzimušos un mirušos, dzimtas hronikai tagad datus par senču senčiem var atrast gadsimtiem tālu atpakaļ! Kā būs nākotnē, ja šodien daudzi pāri laulību nereģistrē, vienam bērnam tēvs ir Jānis, otram – Pēteris, līdz beigās brālis ar māsu grib pārī saiet, ārprāts! Pilnīgs juceklis un bardaks! Un toreiz nebija tāds ierēdņu bars kā tagad – tikai pagastvecis un ziņnesis.
– Kāds ir jūsu ieteikums jaunajiem pāriem, kā laulībā ilgi un saticīgi kopā nodzīvot?
Līga: – Savu reizi izplēsties un tad atkal salabt (smaida)! Mēs vēl tagad reizēm nevaram raksturus salāgot – reizēm tā rīvējamies, ka aizejam katrs savā istabas kaktā. Protams, ar gadiem rodas pieradums. Viens var kaut ko vairāk izdarīt, otrs – mazāk, tā viens otru uzmanām.
– Kāds būtu jūsu novēlējums Alūksnes novada iedzīvotājiem?
Līga: – Lai turas! Lai visiem veselība!
Imants: – Un visus blēžus lai dzen pie vella! Pats politikas norisēm valstī ļoti nesekoju un nepārdzīvoju – kamdēļ, jo es tāpat tur neko nevaru ietekmēt. Man “Latvijas krājbankā” bija 96 lati, atguvu tikai 76 latus – par pārsūtīšanu, komisiju un ko tur vēl novilka no tās pašas nabadzības! Tāpēc visus blēžus pie vella!
— Līga Vīksna
