9. martā notiks Rīgas uzņēmēju Biznesa forums, kurā tiks
skatīti vairāki būtiski jautājumi, tostarp būs ekspertu
prezentācijas un paneļdiskusija par Latvijas uzņēmējdarbības
attīstības iespējām, demogrāfiskās situācijas un izglītības
ietekmi uz ekonomikas attīstību, darbaspēka pieejamību un
vajadzībām. Nodarbinātības problēmas un izglītota darbaspēka
trūkums nav tikai Latvijas problēma, ar to saskaras arī virkne
valstu Eiropas Savienībā un ārpus tās. Lai arī cik aktīvi
augstskolas negatavotu cilvēkus darba tirgum, rezultātā darba
devēji tomēr izjūt darbinieku trūkumu, jo liela daļa aizbrauc uz
ārvalstīm. Lai rastu šīs problēmas risinājumus, būtiski
apzināties problēmas mērogus un saprast, ka Latvijā šajā
situācijā nav viena.
Augstskolu un uzņēmēju sadarbībai ir izšķiroša loma
Jaunākie bezdarba rādītāji Eiropas Savienībā (ES) liecina,
ka Latvijā bezdarba līmenis ir 8,1%, ierindojot mūs astotajā
vietā. Pirmajā vietā ir Grieķija ar 20,7% bezdarbu, kam seko
Spānija ar 16,4%, Kipra ar 11,3% u.c. Mūsu kaimiņvalstīs
situācija gan ir nedaudz labāka – Lietuvā bezdarba līmenis ir
7,1%, savukārt – Igaunijā 5,4%. Runājot par jauniešu bezdarbu,
jāmin, ka arī tur pirmajā vietā ir Grieķija ar 43,7%, savukārt
Latvija ir devītajā vietā ar 17,9%.
Taču šie bezdarba rādītāji ir tikai viena no situācijas
pusēm, piemēram, aptauja par jauniešu nodarbinātību Eiropā
atspoguļoja, ka 27% darba devēji izvēlas atstāt vakanci brīvu,
jo nespēj atrast darbinieku ar atbilstošām iemaņām. 1/3 uzņēmēju
visā ES norāda uz problēmām, ko var radīt atbilstošu prasmju
trūkums darbaspēka vidū – lielākas izmaksas, kvalitātes
samazināšanās, lielāks laika patēriņš u.c. Ja Biznesa
augstskola Turība vienmēr ir iestājusies par to, ka izglītībai
jāiet roku rokā ar nozari, studiju procesam piesaistot nozares
profesionāļus, tad situācija citur Eiropā nebūt nav tāda pati –
piemēram, Francijā tikai 37% darba devēju norāda, ka ir
komunicējuši ar izglītības iestādēm (jauniešu bezdarbs šajā
valstī sasniedz 25%). Vācijā, kur 74% darba devēju ir ciešā
sasaistē ar augstskolām, jauniešu bezdarba līmenis ir 8%.
Rezultāti gadījumos, ja notiek komunikācija starp darba devēju un
izglītības iestādi, ir acīmredzami. Diemžēl redzams arī
bēdīgais rezultāts, ja dažādi spēlētāji savstarpēji
nekomunicē un neizprot viens otra vajadzības. Un, ja darba devējs
labāk izvēlas atstāt brīvu vakanci, tad jaunietim būtībā daudz
alternatīvas neatliek – veidot savu biznesu vai doties darba
meklējumos uz ārvalstīm.
Uz darba tirgu orientēta izglītība
Esmu gandarīta, ka mēs ejam Vācijas un Lielbritānijas ceļu,
jo arī šajās valstīs notiek cieša darba devēju un izglītības
nodrošinātāju sadarbība. To, ka tikai teorijas un prakses
savienošana sniedz rezultātu, pierāda arī salīdzinoši zemie
kopējie bezdarba rādītāji šajās valstīs – Lielbritānijā
4,3% un Vācijā 3,6%. Mēs ejam to izglītības ceļu, kas ved uz
nodarbinātību, pat vairāk – mudinām jauniešus būt uzņēmīgiem,
uzdrīkstēties un veidot pašiem savu biznesu, kļūstot par darba
devējiem. Dati liecina, ka šobrīd Eiropā ir 20 000 t.s.
junioru uzņēmumu, kurus dibinājuši jaunieši vecumā no 18 līdz
25 gadiem. Taču šai tendencei – izglītībai, kas ved uz
nodarbinātību un iet kopsolī ar biznesu, jābūt daudz plašākai,
ne tikai vienas vai dažu augstskolu ietvaros.
Izglītība, kas orientēta uz darba tirgu,
ietver vairākus elementus: nozaru pārstāvju iesaisti studiju
procesā, vajadzīgo prasmju apgūšanu (turklāt vajadzīgo darba
tirgus izpratnē) un atbilstošas darba vietas piemeklēšanu. Pēdējā
aspektā ļoti būtiskas ir prakses iespējas jau studiju laikā –
lai jaunietis var ne tikai pārliecināties par izvēlēto profesiju,
bet jau sākt dibināt kontaktus ar iespējamo nākotnes darba
devēju. Pētījumi liecina, ka prakse studiju laikā palielina
jauniešu iespējas atrast darbu pusgada laikā pēc absolvēšanas.
Patiesībā, nākotnes darba devējiem jābūt iespējai iesaistīties
izglītības procesā jau pamatskolas posmā, jo pētījumi liecina,
ka ES jaunieši par savu nākotni domā jau 15 gadu vecumā, kad lemj
par to, vai iet akadēmisku studiju vai profesionālās izglītības
ceļu.
Būtiskas izmaiņas bezdarba līmeņa samazināšanā visas valsts
mērogā nespēj panākt viena augstskola, tam nepieciešama arī
politikas veidotāju, valdības, industriju asociāciju, nevalstisko
organizāciju un individuālu uzņēmumu (gan mazo un vidējo
uzņēmumu, gan lielo) iesaiste. Veidi un instrumenti, kā iesaistīt
darba devēju studiju procesā, ir dažādi – aicinot nozares
profesionāļus par vieslektoriem, piedāvājot studentiem prakses
vietas dažādu jomu vadošajos uzņēmumus u.c. Lieliska iespēja
gan studentam, gan uzņēmējam ir arī pētījumi, proti, uzņēmēji
pasūta pētījumu par nozarei aktuālu tēmu, ko students īsteno,
tādejādi radot vajadzību darbu par aktuālu tēmu, nevis tikai
ķeksīša pēc. Mēs esam uz pareizā ceļa, veidojot saikni starp
uzņēmējiem un studiju procesu, un ceram, ka šī tendence
vērsīsies plašumā.
