Katru vakaru es noskaitu lūgsnu
Par tiem, kas man dara labu,
Tad drošības pēc noskaitu arī tiem,
Kas darīs vēl labu.
Pēc tam noskaitu lūgsnu baltajām dienām,
Zvaigznēm un saulei.
Kad domās visi ceļi pārstaigāti,
Visbeidzot noskaitu lūgsnu –
Maizītei, zemei un ūdenim,
Lai slavēts Visuvarenais, ka mums tas viss ir!
No ezera dzelmes izpeldēja zelta zivtiņa.
– Ko vēlies, – viņa man jautāja.
– Kalpot savam tuvākajam.
– Un vēl?
– Vairāk neko. Pietiks ar šo, jo tā ir mana lielākā mīlestība.
Iznāc no pasakas ārā,
Mans mazais, sarkanais rūķīti!
Izdari tā, lai es kļūtu
Balta ābele ceļā.
Dzirdi, rūķīt, mans rūķīt,
Egle gribu būt es,
Lai manī sabirst tie sniegi,
Ļaudīm ko puteņi nes.
Rūķīt, manu rūķīt,
Neaizej pasakā prom,
Dāvā, lai nepietrūkst spēka
Laimīti ceļā vēl sēt…
Mani putni jau dzied,
Mani dārzi jau ziedus gaida,
Kaut vēl sniegā dus,
Jo Alūksnē puteņo
Un gaida, kad debesu zilgme
Pielīs ar cīruļu treļļiem.
Vēl kupenās kovārņi staigā,
Kāds kaķis aizlien garām,
Ezera krastā sniegi krājas,
Bet Cepurīte gaida pavasara elpu.
— Ieva Pētersone
