Ir labi, ja cilvēkam ārpus darba ir laiks arī kādam vaļaspriekam – tas ļauj atslēgties no ikdienas steigas. Novadniecei Ingai Rozenbergai ir nodarbošanās, kas sagādā prieku gan pašai, gan citiem. Viņa pati šo nodarbi sauc par sava veida meditāciju. Inga ir apveltīta ar lielu pacietību, jo spēj nosēdēt piecas stundas un gatavot no polimērmāla 3×5 centimetrus lielus zilonēnus, kas pēc tam pārtop rotās.
Apgūst pašmācības ceļā
I.Rozenberga savulaik absolvējusi Alūksnes mākslas skolu, un radošā joma viņai nekad nav bijusi sveša. “Pēc Latvijas Kultūras akadēmijas absolvēšanas man bija sajūta, ka es daudz ko varu, bet īsti negribu. Tad uzzināju par polimērmālu – plastilīnam līdzīgu materiālu, kurš sacietē tad, kad to apstrādā 110 grādu temperatūrā. Pašmācības ceļā sāku apgūt, ko ar to visu var iesākt,” par sava hobija sākumposmu stāsta I.Rozenberga.
Zilonīšu gatavošana nav viņas pamatnodarbošanās, ikdienā Inga ir biroja cilvēks. “Es ļoti vēlējos sevi realizēt ārpus darba, gribēju ko tādu, kura laikā visa pasaule varēs mierīgi “stāvēt pie ratiem” un liks man mieru. Tagad moderni visas mierīgās nodarbes saukt par meditāciju. Man vienkārši patīk mīcīt to materiālu, virpināt no tā miniatūras detaļas un visu salikt tādā kā mazā pasaulē – zilonī. Tur nemaz nevar būt nemierīgs,” atzīst Inga.
Viņas ikdiena sākas kā vairumam cilvēku. “Ceļos mazliet pēc sešiem, lēnām mostos, dodos uz darbu, lai astoņas stundas pavadītu absolūti neradošā vidē, un man tas patīk. Strādāju uzņēmumā, kas nodarbojas ar profesionālās uzkopšanas ķīmijas, inventāra un tehnikas tirdzniecību. Asistēju tirdzniecības menedžeriem, tulkoju tekstus, maketēju un administrēju mājaslapu. Man patīk, ka šīs divas manas pasaules tik ļoti viena no otras atšķiras,” stāsta novadniece.
Dzīvojot Rīgā, nezaudē Alūksnes akcentu
Alūksne viņai ir mīļa, un, kad ir iespēja, viņa vienmēr palepojas ar savu izcelsmi. “Es daudz stāstu draugiem par šo pilsētu, rādu fotogrāfijas. Man pat ir aizliegts atbrīvoties no akcenta paliekām, kas vēl ir jūtamas manā balsī! Emocionālā ziņā Alūksne ir manas mājas,” stāsta I.Rozenberga. Bet kāds gan iemesls tam, ka alūksniete izgatavo tieši ziloņu rotas? ”Tam nav nekāda nopietna pamatojuma. 2009.gadā ar kādu draugu braucām uz Indiju. Man šķita, ka mums jāuztaisa līdzi mazas piemiņas veltes, kuras dot laipniem un izpalīdzīgiem cilvēkiem. Tā sagadījās, ka uztaisīju ziloņus,” viņa atceras.
Šis hobijs ir ļoti laikietilpīgs un ne katram izdotos. “Ziloņu taisīšana notiek tikai tad, kad man ir laiks. Ja kāds palūdz kaut ko uztaisīt, tad tam arī saņemos. Bet nav vairs tā, kā kādreiz – piektdienas vakarā piesēdos pie galda un tikai svētdien beidzu. Šogad gan esmu apņēmusies ziloņdarināšanu atsākt un pievērsties tam biežāk,” apņēmības pilna ir I.Rozenberga.
Nav vienādu ziloņu
Inga atzīst, ka viņai patīk šī nodarbe, jo tā nav obligāta. “Man nav savas idejas jādzen līdz izmisumam, jo zinu, ka man ar to nav jāmaksā rēķini. Iespējams, tāpēc visus šos gadus esmu atļāvusies katru ziloni izgatavot tikai vienā eksemplārā, īpaši piedomājot par cilvēku, kam to darinu. Nav vienādu ziloņu, var ko līdzīgu pagatavot, bet tos tik vienkārši nevar atkārtot. Nekas no tā nav zīmēts, neviena krāsa nav krāsota. Viss ir veidojies, materiāla krāsas savstarpēji sajaucot un taisot zīmējumus,” par darba procesu stāsta Inga un piebilst, ka sagatavošanās ir vissarežģītākā. “Ziloņi ir dažādi – sarežģītāki un vienkāršāki. Piemēram, mandalu zilonis ir jāveido apmēram piecas stundas. Šo laiku apvienoju ar filmu vai seriālu skatīšanos, ko varbūt drīzāk var nosaukt par klausīšanos. Sagatavošanās process ir visilgākais, aptuvenā skice ir uzskicēta iepriekš, veikti mērījumi (jo nekas nedrīkst būt šķībs, citādāk jāpārtaisa) un katra mazā detaļa ar skalpeļa vai šujamās adatas palīdzību uzcelta uz pamatnes. Un tā kamēr viss ir gatavs. Ļoti lēnām un pacietīgi,” stāsta Inga. Viņa atzīst, ka nekam citam nav tik daudz pacietības kā šim procesam. Tas miers esot neaprakstāms.
Iegulda laiku un mīlestību
Iedomājoties vien, cik smalks un vērtīgs ir šāds darbs, rodas jautājums, vai vienmēr viss izdodas. “Kad viss ir gatavs, “cepu” darinājumus krāsniņā un ceru, ka krāsns neizspēlēs kādu joku, ka krāsa pēkšņi kardināli nemainīsies vai, piemēram, baltais nesadegs – trīsdesmit minūtes satraukuma. Neizdošanās gadījumā sirds sāp, jo laiks un mīlestība ir ieguldīta,” atzīstas Inga.
Zilonīši netiekot speciāli pārdoti, jo agri vai vēlu katrs no tiem atrodot sev mājas. “Galvenais un svarīgākais ir cilvēki, kurus šie ziloņi ļāvuši man satikt. Brīnišķīgas personas – katra ar savu stāstu! Tā mēs cits citu papildinām,” saka I.Rozenberga.
— Laura Felša
