Pie durvīm zvanīja. Skaidra nolika malā adīkli un, noņēmusi brilles, domāja, kurš varētu traucēt viņas svētdienas mieru. Zvans atkārtojās.
– Eju jau, eju, vai tad pagaidīt nemaz nevar? – viņa purpināja pie sevis. – Kas tur ir? – drošības pēc vēl pārjautāja, kaut gan pa actiņu redzēja, ka aiz tām stāv kaimiņš. Nu gluži ne kaimiņš – vairāk tuvs draugs, bet jājautā bija. Pēdējā laikā bija dzirdētas visādas lietas. Tirpas skrēja pār kauliem, arī filmās rādīja dažādas neģēlības, kā jau dzīvē, no pirksta jau neizzīda, tāpēc labāk piesargāties.
Aiz durvīm bija dzirdama nepacietīga mīņāšanās. Skaidra pasmīnēja. Laimonis nekad neprata gaidīt. Tikai tāpēc vien viņi aizgāja katrs uz savu pusi, bet nu jau labu laiku abi dzīvo kaimiņos, un viņš bieži apciemoja Skaidru.
Viņa vēl nebija durvis līdz galam atvērusi, kad pa tām iespraucās Laimonis. Padusē viņam spirinājās kucēns.
– Tad nu apsveicu dzimšanas dienā! Tā kā esi dzimusi Suņa gadā, tad nu labāku dāvanu par šo nevarēju iedomāties, – to teicis, viņš ielika rokās Skaidrai suņa puiku, kurš jau bija paspējis apslapināt Laimonim priekšu.
– Paldies, paldies, tikai man gan šodien nav dzimumdiena… – apmulsusi no dāvanas, taisnojās Skaidra.
– Šodien vai rīt – kāda tur starpība, tam nav nozīmes. Galvenais, ka esi dzimusi Suņa gadā, – mierināja Laimonis. – Man līdzi ir vīna pudele, kāda nekāda uzkoda taču mājās atradīsies?
– Atradīsies, atradīsies, bet kur tad suņa puika? – viņa jautājoši apskatījās apkārt un sastinga…
Jaunais iemītnieks vienā mierā grauza viņas zābaku. Tiesa, viņa to jau gadu bija valkājusi, gadījās Balvu tirgū nopirkt, kurp viņu bija aizvedusi māsīca. Tagad to zelēja viņas dāvana.
– Puikam zobi niez, padod kādu vecāku kurpi, – lietišķi norādīja Laimonis.
Ja negribēja, ka zābaks pēc laika nebūs kājā velkams, vajadzēja vien sameklēt nodilušās čības, kuras, par laimi, vēl nebija izmetusi ārā. Kucēns tās nesmādēja, un viņi varēja mierīgi pasēdēt un parunāties.
– Kā tad jūties savā gadā? – apjautājās Laimonis, paceldams tostam vīna glāzi.
Skaidra klusēdama pacēla savējo. “Gluži kā vecajos laikos, kad vēl abi nebijām pašķīrušies,” domāja viņa.
– Tev puika būs jāvadā ārā reizes divas vismaz, turklāt bez brīvdienām. Ņem pavadu! – Laimonis kā parasti runāja savu.
– Ko? Ārā jāved? – no atmiņām iztraucēta, pārjautāja Skaidra.
– Taču ne mani, bet suni! Ēst arī būs jādod, par laimi, šis nebūs no lielajiem. Gultā arī gribēs gulēt – kā jau suns, kurš pieradis pie ērtībām. Redzu, ka tev tā lieta sveša. Nu nekas, es pamācīšu, – to teicis, viņš sāka skaidrot suņa paradumus un arī, kā šādi jaunuļi uzturami, pie reizes arī pierakstīja svarīgāko.
“Nudien traks! Visa svētdiena samaitāta! Nu Laimonis vienmēr izcēlies ar kādu negaidītu pārsteigumu,” mierināja sevi Skaidra. Glāzes bija iztukšotas, instrukcija par suņa kopšanu noklausīta, nu vajadzēja celties un ciemiņam prasties, ka beidzot jāiet projām. Pirms tam vēl abi ieskatījās istabā. Kā jau to varēja gaidīt, sega bija novilkta uz grīdas, un uz tās omulīgi bija iekārtojies viņas suņuks.
– Redzi nu, cik gudrs! – priecājās Laimonis, – Tagad izvedīsim ārā, lai pierod.
Skaidra paklausīja. Abi izveda suņuku ārā. Ziņkārīgo acis noskatījās pa logu. Skaidra to manīja un saprata, ka drīz par viņas suni un pastaigu ar Laimoni zinās visa māja. Brīdi apmetuši līkumu pa pagalmu un ļāvuši kucēnam iepazīt jaunas smaržas, kuras viņš pa savai modei bez kavēšanās iezīmēja, abi šķīrās.
– Tad nu neaizmirsti, ko tev stāstīju, – Laimonis atvadīdamies noglāstīja suņuku un pieliecās pie Skaidras.
– Kas tad nu? Jaunība galvā sakāpusi, ka visu acu priekšā bučosies? – rājās Skaidra, tomēr atļāva noskūpstīt uz vaiga.
Atgriezusies dzīvoklī, Skaidra jutās apmierināta. Vismaz dzīva būtne vienmēr sagaidīs, abi pastaigāsies, un galvenais – dos ziņu, ka tuvojas svešinieks. “Vīra cilvēks vien ir, ne nu gluži cilvēks, suņu puika gan,” viņa mīlīgi uzskatīja jauno ģimenes locekli un saprata, ka to sauks par Puiku. Bija jau vēla svētdienas pēcpusdiena, un Skaidra, apsēdusies pie televizora, sāka skatīties filmu. Puika bija noguris no pastaigas. Sapratis, ka viņa saimniece būs šī sieviete ar maigo glāstu, kas ļoti gāja pie viņa suņa sirds, viņš uzticīgi apgūlās uz paklāja pie savas pavēlnieces kājām. Skaidra gan skatījās filmu, tomēr viņas domas klejoja apkārt un aizklīda tālu.
Kad viņa 16.februārī, arī Suņa gadā, pirmo reizi ieraudzījusi šo pasauli, bijusi skaista ziemas diena. Tā vismaz apgalvoja māte. Toreiz viņa dzīvoja laukos un baudīja mātes siltās rokas. Tā līdz piecu gadu vecumam, kad kādā vakarā māte neatgriezās mājās, bet klusi bija devusies uz pazemes valstību. Tā nu viņai vajadzēja doties pie svešiem ļaudīm.
To atceroties, Skaidrai sariesās acīs asaras. Puika laikam juta saimnieces dvēseles stāvokli un iesmilkstējies pietipināja klāt. Skaidra viņu paņēma rokās un iecēla sev klēpī. Cieši piespiedusi sev klāt, viņa čukstēja:
– Nebaidies, Puikiņ, tevi es nepametīšu, nevienam neatdošu! Zinu, kā man pašai gāja, kad svešas rokas mani sita un visādi nicināja, lika darīt darbus, kuri man nebija pa spēkam. Es gauži raudāju, un mans bērna prieks pārvērtās asaru jūrā. Taču mammīte laikam no saviem aizsaules dārziem padzirdēja mani un nāca palīgā. Tā es tiku pie Marijas tantes, kura bija ļoti labestīga un mīļa sieviete. Viņai bez saviem bērniem auga vēl divi no bērnunama pieņemti puikas, un visiem viņa atrada laiku. Galvenais – iemācīja darba tikumu un nedarīt pāri vājākajam. Kad es sāku iet skolā, audžuģimenē notika liela traģēdija. Abi pieņemtie zēni aizgāja bojā – it kā uz ceļa atraduši kādu pudelei līdzīgu priekšmetu, kā jau zēni sākuši dzenāt, un tas uzsprādzis. Aizgāja arī bojā Marijas tantes sunītis. Arī viņš bija kļuvis par upuri tās dienas notikumam. Uzzinot to, šķita, ka pašai man dzīvība tek ārā. Tante teica, ka tas esot tāpēc, ka man esot īpaša saikne ar suņiem, tāda kā dvēseles radniecība. Man jau arī patika jaunībā draiskoties, patika riskēt un būt tajā vietā un laikā, kur nodomāju.
Puika saausījās un pietipināja pie viņas somas. Kā tad – tur taču gulēja viņas mobilais, nolikts uz klusumu, bet suņa auss nekļūdīgi dzirdēja, ka kāds zvanīja. Skaidra pacēla klausuli.
– Kur tu esi palikusi, ka nevaru sazvanīt? – neapmierināta balss otrā galā tincināja.
Tā bija viņas māsīca no Līčupes pagasta, pārdesmit kilometrus no pilsētas, kurā dzīvoja Skaidra.
– Būsi atkal iekūlusies kādā ķezā vai kritusi kā toreiz, kad abas uz balli taisījāmies.
– Tik traki, Edīt, nav. Esmu veselāka par veselu, tikai man ir audzēknis.
Otrā galā iestājās klusums. Tikai pēc nelielas pauzes runātāja atguvās un pārsteigta jautāja:
– Tev 60.gads uz sliekšņa… Vecuma ziņā jau nekas, bet ņemt bērnu no internātskolas gan nav prāta darbs.
– Kāds bērns? – nesaprata Skaidra.
– No tevis jau nekā nevar zināt! Saklausījies, ka tik daudz bērnu bez vecākiem, brauci un adoptēji? Ko tagad iesāksi?
– Edīt, ko tagad runā! Audzēknis nav cilvēkbērns, bet suņa puika. Šodien man Laimonis uzdāvināja.
– Nu tev jau vienmēr suņi patikuši, varēji jau ātrāk kādu paņemt. Vienmēr domāju, kā tu vari droši dzīvot pilsētā, vēl pirmajā stāvā, kur jebkurā laikā kāds razbainieks var ienākt!
– Tu taču zini, ka suni nevar tā paņemt kā lietu. Turklāt man visu laiku nāca līdzi bērnības suņa rēgs. Šodien arī, to atceroties, tirpas skrēja pāri kauliem.
– Labi, labi, tikai neaizmirsti, ka drīz tev dzimšanas diena! Par to Laimoni arī vairāk padomā – ja jau suni uzdāvināja, tad jau pats arī drīz būs klātdzīvotājs.
– Ko tu vari klukstēt kā perētāja vista vienu un to pašu? – tēlodama dusmīgu, attrauca Skaidra.
– Nu, nu, jozgājies vien tālāk, tad jau redzēsim, kurai būs taisnība. Es drīzumā būšu pilsētā, aizvedīšu krējumu pie reizes.
Pārrunājušas vēl kādas radu un draugu lietas, abas māsīcas beidza sarunu. Telefons atkal ievibrējās. Šoreiz zvanītājs bija Laimonis – atgādināja par rīta pastaigu un pie reizes arī apjautājās, kad viņai uz darbu jāiet. Par to Skaidra bija piemirsusi. Ieskatījusies kalendārā, viņa atviegloti nopūtās – vēl nedēļu varēja atpūsties. Viņa strādāja kādā birojā par lietvedi un varēja paņemt atvaļinājumu vēl no iepriekšējā gada. Kolektīvs bija neliels un draudzīgs, cik nu sieviešu kolektīvā iespējams. Nedēļas laikā viņa cerēja atrisināt Puikas likteni pašas prombūtnes laikā. Tiesa, pusdienas laikā Skaidra bija mājās, bet ko kucēns darīs līdz pusdienām un vēlāk? Par to laikam arī Laimonis nebija padomājis, dāvinādams suņuku. “Rīts gudrāks par vakaru,” Skaidra, mierinādama sevi, gatavojās pie miera. Puika ielēca gultā un saritinājās kājgalī. “Saprotama lieta, uzreiz jūtams, ka vairs neesmu viena,” nu jau omulīgi ietinusies segā, sprieda Skaidra un atcerējās to kritienu, par kuru atgādināja Edīte.
Tas notika agrā jaunībā. Viņa brauca vaļējā mašīnā no kapusvētkiem. Pilsētā šoferis apturēja mašīnu. Citi izkāpa, bet viņa bija aizkavējusies. Kad šoferis sāka braukt, varēja jau uzsaukt, lai apstājās, un nekas ļauns nebūtu noticis, taču savā pārgalvībā viņa nosprieda, ka nav vērts tērēt laiku, un lēca. Kritiens izrādījās liktenīgs, jo Skaidra pamatīgi satrieca muguru. Kādu stundu māsīca gaidīja. Beidzot sāpes pierimās un viņas aizgāja uz balli. Taču vēlāk sāpes atkārtojās arvien biežāk. Nelīdzēja arī sildīšana, ne pirts kūres. Beidzot audžumāte piespieda iet pie daktera. Viņš lika palikt slimnīcā. Nekas cits neatlika, kā paklausīt. Uzlabošanās nebija, un dakteris sūtīja uz Rīgu. Toreiz viņa bija raudājusi kā pērta un aizbēgusi no slimnīcas. Pēc pāris dienām tas pats dakteris viņu atkal saņēma atpakaļ un veda uz slimnīcu Rīgā. Ceļš uz atveseļošanos bija garš. Smaga darba strādātāja viņa vairs nebija. Vēl tagad, paceļot smagāku grozu laukos pie māsīcas, mugurā iemetas sāpe. To dienu notikumus atceroties, jau miegā laizdamās, Skaidra nopūtās un atzina, ka jaunības neprāts atkožas tikai vecumdienās.
(Turpmāk vēl!)
— Ieva Pētersone
