Stiprs, mērķtiecīgs un ar labu humora izjūtu apveltīts – tās būtu būtiskākās alūksnieša Roberta Lejnieka īpašības. Viņa pamatdarbs ir Zemessardzes 31.kājnieku bataljona kaujas atbalsta rotā, bet neilgu laiku R.Lejnieks ir arī futbola treneris Alūksnes Bērnu un jaunatnes sporta skolā. Galvenais viņa dzīvē ir ģimene – sieva Eva un desmitgadīgie dēli Rūdolfs un Reinholds. Sarunājoties viņš skatās tieši acīs, un tās iemirdzas, kad tiek pieminēts futbols, atpūta ar bērniem vai nākotnes plāni.
– Vai ar armiju saistīts darbs palīdz trenera profesijā?
– Noteikti palīdz, jo tas mani ir disciplinējis un varu to nodot tālāk saviem audzēkņiem. Vairāk nekā 15 gadus esmu dienestā, un tas ir saistīts ar mācīšanu. Sanāk, es lielu daļu sava mūža kādu skoloju. Iespējams, ka es sirdī esmu pedagogs. Man tas padodas un patīk.
– Kā kļuvāt par futbola treneri?
– 2015.gadā mani dēli sāka trenēties futbolā, un pēc gada viņiem bija pirmais futbola turnīrs. Gan viņiem, gan man tas iepatikās, un sāku piepalīdzēt trenerim Mārtiņam Meisteram ar disciplīnu, jo puišu bija daudz. Redzēju bērnos prieku un pats ļoti labi iekļāvos kolektīvā. Tad Ziemeļaustrumu reģiona futbola centra vadītājs Edgars Kaļva piedāvāja man mācīties par treneri. Domāju – kāpēc gan ne? Desmit mēnešus mācījos un pabeidzu. Oficiāli par Alūksnes sporta skolas futbola treneri kļuvu 2017.gada 1.novembrī – strādāju pavisam neilgi.
– Tas nav tikai darbs, izklausās, ka tas jau ir dzīvesveids…
– Uz katru treniņu nāku sagatavojies, jo man tajā laikā jāizdara daudz. Gatavojos mājās – lasu attiecīgo literatūru, analizēju katru mazo sportistu – ko vajadzētu uzlabot. Meklēju internetā jaunas idejas, pārdomāju, ko darīsim konkrētajā treniņā, piemeklēju vingrinājumus un rotaļas. Ir lietas, ko pats nopērku, lai mums ir kvalitatīvāka darbošanās. Paldies sporta skolas direktorei, ka ir iegādātas pamatlietas, lai bērni var trenēties. Tās divas stundas, ko pavadām kopā treniņā, man paiet kā divas minūtes – aizmirstu visas ikdienas nesaskaņas un problēmas. Tas nozīmē, ka neesmu kļūdījies, izvēloties trenera amatu.
– Pastāstiet, kā notiek treniņi?
– Tiekamies trīs reizes nedēļā. Pirmdienās braucam uz Māriņkalnu, jo tur ir atbilstoša zāle treniņiem Ziemeru pamatskolā – tad iesaistās bērnu vecāki, jo es viens pats ar savu personisko auto nevaru izvadāt 16 jauniešus. Tas nav vienkārši, jo prasa enerģiju un laiku. Trešdien un piektdien treniņi notiek Alūksnes novada vidusskolā. Es tos sadalu – vienā dienā mums ir bumbas pārvaldīšanas tehnikas treniņš, tad taktika, fiziskās izturības un koordinācijas nodarbības. Vasaras sezonā noteikti būs nepieciešami papildspēki, tāpēc aicinu pieteikties 2006. un 2007.gadā dzimušos bērnus, lai nāk pie mums trenēties.
– Kā izdodas noturēt bērnos interesi?
– Trenēju 10 līdz 11 gadus vecus puišus. Daudz kas jādara ar viņiem kopā, jo tas iedvesmo un motivē. Es nepiespiežu. Man izdodas bērniem visu izstāstīt, ievirzīt viņus pareizajās domās, un beigās viņiem šķiet, ka paši ir pieņēmuši konkrēto lēmumu. Un tad bērns jūtas apmierināts un visu saprot. Tātad es esmu izdarījis visu pareizi. Treniņos man ir radoša pieeja – ejam rotaļās, kur iekļauts daudz kas no fiziskajām nodarbībām, bērni ir izkustējušies, paši to nemanīdami. Ir bijis tā, ka, braucot autobusā uz sacensībām, visi kopā sākam dziedāt dziesmas, un tad ir skaļie smiekli. Esmu arī stingrs, jo bez tā nevar, un ar bērniem runāju kā ar līdzvērtīgiem.
– Vai nākas saskarties arī ar problēmām?
– Mums nav piemērotas zāles, lai varētu kvalitatīvi strādāt, un tas ir apgrūtinoši. Bet es neapstāšos – iešu un darīšu. Ja man neatvērs durvis, es kāpšu pa logu! Audzēkņu skaits sporta skolā ir palielinājies, bet nav, kur sportot! Ir stadions Alūksnes Pilssalā, bet mums ir garas ziemas, kad arī ir nepieciešami treniņi. Uz lielā laukuma tiekam apmēram maijā, bet citu pilsētu komandas to dara visu gadu, un sanāk, ka mūsu bērni daudz iekavē. Citi klubi pārsvarā trenējās četras piecas reizes nedēļā, tāpēc viņi ir nopietni pretinieki. Mums sanāk mazāk tikšanās reižu un treniņu, kaut es gribētu vairāk, jo darāmā ir daudz.
– Kā redzat sevi pēc pāris gadiem?
– Es gribētu iegūt D1 braukšanas kategoriju, lai varētu vadīt autobusu – kopā ar bērniem brauktu tur, kur esam iecerējuši, un viņiem būtu iespēja piedalīties vairāk dažādās sacensībās un nometnēs. Bet tie ir mani tālākie sapņi. Domājams, ka būšu militārajā izdienas pensijā un darbošos ar bērniem – tas liek man justies jaunam un noderīgam. Es vairs nevaru mainīt pieaugušos, nevaru mainīt kaut kādu sistēmu, bet es varu mācīt bērnus un jauniešus. Apkārtējie bieži ir teikuši: “Robert, nē, tev tas neizdosies, pat nemēģini, tas nav reāli…” Bet ir jācer un jācīnās!
– Vai gribētu savu futbola klubu?
– Esmu sapņotājs un, protams, ka to vēlētos! Bet, ja ir vēlme būt konkurētspējīgiem, tad futbols jāmācās jau no četru piecu gadu vecuma. Līdz septiņu gadu vecumam bērnam var daudz iemācīt – kas ir labi un slikti. Pēc tam jau raksturs ir izveidojies un viss ir sarežģītāk.
– Jūs pats daudz mācāties. Vai ir doma atkal kaut ko jaunu apgūt?
– Pagājušajā vasarā mani dēli bija Latvijas Futbola federācijas bāzes nometnē Staicelē. Tur ir klubs, kas piedāvā „smart” futbola apmācības sistēmu. Arī pats tur apguvu divu dienu apmācības „smart” futbola 1.līmenī, vasarā man būs eksāmens. Tas ir spāņu futbola novirziens un ir atšķirīgs – vairāk jākoncentrējas uz domāšanu. Ir piedāvājums vasarā aizbraukt uz 2.līmeņa apgūšanu, bet tas notiek Katalonijā un maksā ļoti dārgi. Kopā ar dēliem varētu braukt uz Barselonas akadēmiju patrenēties, bet viss apstājas pie naudas.
– Un ja nu viņi gribētu tur palikt uz ilgāku laiku?
– Esmu globalizācijas piekritējs – nevaru saviem bērniem aizliegt braukt un redzēt citas vietas tikai tāpēc, ka šeit ir viņu dzimtene. Lai brauc, lai apskata, lai iegūst zināšanas un pieredzi arī citur. Es uzskatu, ka nav vairs tādu robežu kā agrāk un katram ir jāredz pasaule plašāk. Es nedrīkstu viņus turēt šeit tikai tāpēc, ka tā it kā vajag – mēs esam te dzimuši, mums te jāpaliek. Ja ir iespējas, tās vienmēr jāizmanto.
– Kā tas ir – būt par dvīņu tēti?
– Tā ir laime. Viennozīmīgi! Mums ar sievu ir uzskats, ka bērni izvēlas vecākus, un es jūtos pagodināts, ka Rūdolfs un Reinholds izvēlējās mūs par saviem vecākiem! Sākums bija ļoti grūts, jo cēlāmies naktīs ar sievu uz maiņām un es dzirdēju katru skaņu, viss notika automātiski. Mums bija pašiem ar visu jātiek galā. Pēc pirmā gada, kad bija tik daudz negulētu nakšu, es biju izdedzis… Puikas ir atšķirīgi, un mums nekad nav garlaicīgi. Nevienu mirkli nenožēloju – es vienmēr esmu bijis un būšu blakus. Es mācos no saviem bērniem, un tas mums visiem ir jādara. Ir jāpavada laiks ar bērniem – katrs brīdis ir citādāks un neatkārtojams! Cik vien ilgi varēšu iet kopā ar bērniem pastaigāties, skriet, spēlēties, tik ilgi es to darīšu. Un darīšu to ar prieku! Gribu būt mūsdienīgs tētis. Pats galvenais – bērnus nevajag atgrūst.
– Vai nevienā mirklī nenobijāties no atbildības par diviem bērniem?
– Es nedrīkstēju un nedrīkstu netikt galā – mēs ar sievu esam komanda. Es nesaprotu tos vīriešus, kuri aiziet no ģimenes. Ja man ir uzticēts būt par tēti, ja esam radījuši dzīvības, tad tas nav apspriežams – mēs esam ģimene un viss! Man tas ir pašsaprotami. Es ar skumjām skatos uz tām ģimenēm, kuras ir šķirtas, kur bērnus audzina tikai mamma. Tas nav pareizi. Visvairāk tā tiek nodarīts pāri tieši bērniem. Uzskatu, ka bērns nevar augt bez tēva. Viņš līdzinās tam, kurš ir blakus, un tāpēc jābūt abiem, lai ir līdzsvars.
– Jūs bieži esat kopā ar saviem dēliem.
– Mani izbrīna tas, ka vecāki pārāk maz laika pavada kopā ar savām atvasēm. Vienā sestdienā biju ar dēliem uz Jāņkalniņu un viss bija tukšs – vien dažas māmiņas stūma kalnā savus bērnus. Kur ir tēti? Ko viņi dara brīvdienā? Ko dara bērni savā brīvdienā? Es neesmu arī tas, kurš saka, ka manā laikā zāle bija zaļāka un kalniņi pilnāki ar bērniem, bet reizēm paliek savādi. Protams, tagad ir cits laikmets, mums ir plašas tehnoloģiskās iespējas. Arī tas jāļauj bērnam, bet nedrīkstam aizmirst par kustību prieku un svaigu gaisu. Viņš pats neies, ja vecāki nerādīs piemēru. Tētiem ir jāsaņemas, jāpieceļas no sava ērtā dīvāna un jāiet pagalmā ar bērnu celt sniegavīrus! Uzskatu, ka tas ir tētu uzdevums. Mammām nav jāstumj un jāvelk bērns kalnā!
– Kas pašam iemācījis būt par tik labu tēti?
– Vislielākais paldies ir manai dzīves skolotājai – manai sievai Evai. Paldies viņai, ka es esmu tāds kā tagad. Viņa man ir ļoti daudz palīdzējusi, esmu mainījies uz labo pusi, pateicoties savai mīļajai sievai. Bez viņas es noteikti nebūtu visu šo panācis.
– Ko jūs novēlat citiem?
– Pavisam vienkārši – lai latvietis nav tik skaudīgs un noliedzošs. Cilvēki bieži nenotic otra spējām. Ja sēž mājās un čīkst, ka nekas nesanāks, tad arī nekas nesanāks. Vairāk ticības, ka varam izdarīt daudz. Vairāk vienotības, biežāk darboties kopā, nevis atsevišķi. Sniegsim cits citam atbalstu!
— Laura Felša
