Phjončhanas olimpiskās spēles rit pilnā sparā, un mūsu biatlonisti Andrejs Rastorgujevs un Oskars Muižnieks aizvadījuši pirmās sacensības. Svētdien 10 kilometru sprinta sacensībās A.Rastorgujevs pieļāva trīs kļūdas šaušanā un ieņēma 24.vietu, bet Oskars Muižnieks ar diviem neaizvērtiem mērķiem bija 66.pozīcijā un nekvalificējās iedzīšanai. Pirmdien 12,5 kilometru iedzīšanas sacensībās A.Rastorgujevam veicās labāk – viņš ieguva 12.vietu. A.Rastorgujevs četrās šaušanās pieļāva četras kļūdas, no tām divas pēdējā ugunslīnijā, kas liedza pacīnīties par vietu pirmajā desmitniekā. Viņš trasē bija piektais ātrākais biatlonists. Vakar 20 kilometru individuālajā distancē O.Muižnieks izcīnija 42.vietu, apsteidzot izlases līderi A.Rastorgujevu, kurš pieļāva sešas kļūdas ugunslīnijā. O.Muižnieks šaušanā kļūdījās trīs reizes un finišā bija vairāk nekā pusotru minūti priekšā A.Rastorgujevam, kurš samierinājās ar 59.vietu. Šosvētdien varēsim just līdzi A.Rastorgujevam 15 kilometru masu startā, kā arī notiks pirmās sacensības bobslejistiem, kur mūsu Intars Dambis ir kā rezervists.
Jābūt lepniem par mūsējiem
Ilgvars Vaskis, Alūksnes pilsētas bērnu un jaunatnes sporta skolas treneris
– Skatos un pārdzīvoju par visiem latviešu sportistiem. Visvairāk gaidu 18. un 25.februārī, kad startēs bobslejisti. Gaidu, vai uz starta izies mans audzēknis Intars Dambis. Svētdienas starts Andrejam, manuprāt, neizdevās, bet pirmdien veicās krietni labāk. Ceru, ka tā būs arī uz priekšu. Oskara sniegums kā amatierim ir tīri atzīstams. Jāņem vērā, ka spēlēm viņš gatavojās vien ar savu finansējumu. Ar tieši tādu pašu finansējumu vieglatlēte Ilona Marhele devās uz olimpiskajām spēlēm Rio un šobrīd gatavojas Tokijas spēlēm. Pareizi tas nav, ka sportistiem pašiem jādomā par finansējumu. Runāt par to, kā un cik pareizi sadala valsts finansējumu, varētu daudz. Būt olimpiskās izlases sastāvā no mazās Latvijas ir liels sasniegums. Varam būt lepni par mūsējiem! Esam pārstāvēti gan ziemas, gan vasaras olimpiskajās spēlēs. Par to ir jāpriecājas. Visapkārt ir pārāk daudz negāciju gan attiecībā uz Saeimas darbu, gan mūsu pašu domes darbu.
Sniegums – zemāks
Gints Rozenbergs, riteņbraucējs, bijušais biatlonists
– Cenšos sekot līdzi visam olimpiskajās spēlēs notiekošajam. Necerēju, ka Oskars varēs startēt tik labā līmenī, ņemot vērā, ka tikai nesen atgriezies apritē. Sniegums bija pozitīvs. Ceru, ka 20 kilometru distancē viņš ar savu stabilo šaušanu uzrādīs savu labāko rezultātu. Vai viņam būtu jāpaliek biatlonā? Viņš pats par to šaubās, un arī es neesmu par to drošs. Viss atkarīgs, kā tālāk veidosies situācija ar biatlona saimi. Zinot šābrīža apstākļus… Savu nosprausto mērķi viņš izpildīja. Runājot par Andreju – gaidīju labāku sniegumu. Man ir tikai viens viedoklis – kamēr nesakārtos to, kas notiek galvā, tikmēr nekā nebūs. Šaut viņš māk – to viņš pierāda treniņos. Vienā no intervijām nupat viņš teica, ka, nākot šautuvē, viņš dzird, ka konkurenti šauj garām. Nākot šautuvē, tu nedrīksti skatīties uz konkurentiem, pat ne dzirdēt, kas notiek blakus. Ja viņam tomēr ir tādas domas, ir vēl jāaug. Vērtējot Latvijas komandas sniegumu šajās olimpiskajās spēlēs, jāsaka, ka tas ir zemāks nekā pirms četriem gadiem. Skatos visus sporta veidus, kuros startē latvieši.
Tā ir laimes spēle
Tatjana Rastorgujeva, Andreja mamma
– Skatos un jūtu līdzi. Nervi beigti. Ja viņš tā turpinās šaut, mamma būs slima (smejas). Gribas vairāk un labāk, bet sanāk, kā sanāk. Slikti šāva ne tikai viņš, citiem arī neveicās. Tā ir laimes spēle. Nekad nevar zināt, kā veiksies šautuvē, kādi būs apstākļi. Citiem veicas, citiem ne. Ar Andreju runāju pēc sacensībām, un viņš teica, ka jūtas noguris, bet viss esot labi. Viņš man teica, ka nekas nesāp, bet no trenera gan uzzināju, ka ir veselības problēmas. Mammai taisnību nesaka, lai nesatrauktu. Viņš stāstīja, ka tur sniegs ir citādāks – gandrīz kā smiltis. Tas arī atstāj savu ietekmi, tāpat kā vējš un lielais aukstums. Tas viss ietekmē rezultātus. Sacensības skatījāmies visa ģimene kopā, arī abas omes, krustmeita ar bērniem bija pie mums. Svētdienas sacensību laikā Alūksnē bija arī Andreja sieva ar meitu. Visi kliedza, juta līdzi, klusuma nebija. Pat suns rēja. Andreja meitiņa skrēja pie televizora un rādīja tēti. Pat rādot sportistu kopskatus, viņa spēja atrast, kurš ir tētis. Vai vieglāk skatīties pa televizoru vai klātienē? Nezinu. Sāp abos gadījumos. Andrejam liktenīga ir pēdējā šautuve. Kāpēc tā, grūti pateikt. Protams, ja citi blakus šauj ātri un labi, viņš arī tā grib. Bet sanāk, kā sanāk. Gaidīsim kaut ko labāku!
