Mums ikdiena paiet steigā, bet kādam varbūt absolūtā garlaicībā, un tā ir dzīve. Kā spēle vai izrāde ar aktieriem un skatītājiem. Kā nospēlēsi, tā izskanēs. Ne vienmēr ir aplausi un skaļas ovācijas. Ir komēdijas, drāmas, mīlasstāsti, un katrs no šiem žanriem vismaz vienreiz izrādes laikā ir jāizspēlē. Bet pats galvenais – dzīvei nav mēģinājuma, viss notiek pa īstam. Nav sākuma un beigu – viss iet pa apli. Kāds piedzimst, kāds aiziet, bet visam vienmēr ir turpinājums. Neviens nav neaizvietojams, to vajadzētu atcerēties, kad laiks ir izārstējis tukšuma sajūtu. Aktieru maiņa allaž bijusi interesanta – tā uzdzen intrigu, jo katrs jaunais tēls ienes spēlē kaut ko savu un neatkārtojamu.
Nav ne mazsvarīgā, ne galvenā. Kāds ir veselāks un veiksmīgāks, bet kāds ir dzīves pārbaudījumiem apkrauts un nelaimīgs. Ja mēs pieņemam, ka eksistē galvenais režisors, tad viņš noteikti ir gudrs un zina, ko dara. Pārbaudījums tiek iedots pašam talantīgākajam aktierim, jo tikai šī konkrētā persona var nospēlēt lomu tā, kā tas ir vajadzīgs. Un tikai šī persona var izturēt tādu slodzi vai dzīves sitienus. Neviens nav pasargāts no slimākās vai nabadzīgākās lomas izrādē. Tā ir kā plāna vafele vai tikko uzsalusi ledus kārtiņa uz peļķes. Uz tās var uzkāpt un – viss. Salūzt. Labi, ka ir miljoniem aktieru un skatītāju, jo tad ir iespēja tikt pasargātam un izglābtam. Vienmēr kāds piecelsies un sniegs roku.
Reiz lasīju par kādu skolotāju, kura vēlējās parādīt bērniem, ka vienmēr ir jādomā, ko runā. Tas notika tā: viņa katram bērnam lika izspiest uz šķīvja zobu pastas tūbiņu un tad teica, lai katrs šo izspiesto saturu mēģina dabūt atpakaļ iepakojumā. Kas iznāca? Nekas! Jo tas nav iespējams! Un tas pats ir ar vārdiem, ko sakām otram – mutē tos atpakaļ neieliksi. Pat bērns to kaut uz mirkli saprot.
Bērnībā šī izrāde drīzāk ir spēle un rotaļa. Manuprāt, tas ir vienīgais periods, kad kāds ir galvenajā lomā kā bērns. Jo, cilvēkam pieaugot, režisors dod smagākas un nopietnākas lomas. Pārējiem izrādes dalībniekiem nevajadzētu aizmirst izcelt galveno varoni – šo brīnišķīgo, tīro būtni. Katru izgājienu uz skatuves vajag novērtēt, jo arī šajā cēlienā nav mēģinājuma – tā, kā ir šodien, rīt vairs nebūs. Aplaudēsim un piecelsimies kājās. Piepildīsim dzīves spēli ar laipnību, sapratni un mīlestību.
