Grūti iesākt stāstu par tik daudzpusīgu personību kā Matīss Šteinerts (32). Divas augstākās izglītības – arhitektūrā un antropoloģijā, bagātīga ceļojumu pieredze un pēdējos gados kopā ar kursabiedriem organizētās Starptautiskās antropoloģijas vasaras skolas, kas katru gadu pulcējušas apmēram 70 sociālo zinātņu speciālistus no visas pasaules, ir Matīsa līdzšinējā dzīves ceļa īss pārstāsts.
M.Šteinerts dzīvojis un mācījies Alūksnē līdz 15 gadu vecumam, tolaik aktīvi darbojies gan Ievas Maltenieces teātrī, gan apmeklējis nodarbības Alūksnes mākslas skolā. Matīss joprojām regulāri apciemo ģimeni Karvā un kopā ar vecākiem darbojas ģimenes projektēšanas uzņēmumā SIA “Karvas Projekts”, sapņo senu sapni – pašam izveidot improvizācijas teātri Alūksnē vai Apē, kā arī šajā pavasarī gatavojoties uzsākt darbu Rīgas Stradiņa Universitātē kā urbānās antropoloģijas pasniedzējs.
Mammas iedvesma
Matīss stāsta, ka arhitekta profesijai viņu iedvesmojusi tieši mamma – Anitu Šteinerti daļa alūksniešu noteikti vēl atceras kā savulaik pilsētas galveno arhitekti, savukārt tēti Monvīdu – kā Valsts zemes dienesta Alūksnes filiāles vadītāju. ”Pašam man patika fizika un ķīmija, tikai uz 12.klases beigām sapratu, ka mammai izdodas apvienot konkrēto ar radošo, un, varētu teikt, nokopēju viņas modeli.” Viņš atceras, ka līdztekus RTU iestājies arī LU Ķīmijas fakultātē, kurā tā arī nav mācījies nevienu dienu.
Arhitekti – dieva pozīcijā
“Sāku strādāt jau līdztekus studijām un nostrādāju septiņus gadus ļoti labā arhitektu birojā Rīgā. Mūsu klientu mājām budžeti bija neierobežoti, kas ļāva īstenot jebkādas idejas. Pilnīga radošā brīvība – tas ir sapņu darbs arhitektam. Taču pie mums arhitekts ir gandrīz dieva pozīcijā – ko viņš izdomā, ar to pārējiem jādzīvo. Bet arhitektam nav metodes, kā saprast to, kā cilvēki pēc tam izmantos viņa radīto telpu un vidi. Tas radīja sajūtas, ka daudzas lietas, ko daru profesionāli, ir sadomātas. Man nebija skaidrs, vai neizniekoju klienta laiku un naudu, tāpēc nejutu pārliecinātību par šo darbu,” saka Matīss. Šie jautājumi rosināja viņu meklēt atbildes uz dzīves jautājumiem citās jomās, arī ceļojumos.
Stopošanas pieredze dzīvei
Matīss stāsta, ka stopot sācis studiju laikā – agrajos divdesmit. Pirmā stopošanas pieredze bijusi maršrutā Rīga – Alūksne, taču pamazām tas pārvērties nopietnā vaļaspriekā. Garākos vai īsākos maršrutos stopojot apceļota gandrīz visa Eiropa. Arī ideja par antropoloģijas studijām radās Balkānu ceļojuma laikā. Viņš atceras, ka sarunās ar Balkānu šoferiem, kuri uzņēmuši latviešu stopotāju, novērojis pie mums neredzētu fenomenu. “Vieni un tie paši cilvēki vienā valstī ir varoņi, bet otrā – kara noziedznieki. Tik dažādi stāsti par vieniem un tiem pašiem notikumiem! Cilvēki runā vienā valodā un ir vienas ādas krāsas, bet tās ir astoņas dažādas valstis! Kādās kategorijās lai domā par to?” Tas Matīsu arī aizvedis līdz antropoloģijai.
Lauku autoceļi – kā dzīvības stīgas
Tālajos ceļos gūtā pieredze vēlāk iespaidojusi arī maģistra darba tēmas izvēli antropoloģijā. “Pētīju tā dēvēto Veclaicenes šoseju, manas attiecības ar ceļu kā stopotājam un ar tiem, kas dzīvo uz ceļa, kā arī tiem, kas dzīvo ceļa malā – autovadītājiem un ceļmalas māju iemītniekiem.” Aptaujājot tos, kas dzīvo gan vecajos, gan jaunajos šosejas posmos, Matīss atradis sakritību starp satiksmes intensitāti un cilvēku pozitīvo dzīves uztveri. “Jo tālāk lauku cilvēks ir no ceļa, jo izolētāks jūtas. Tie, kas dzīvo ceļam tuvāk, jūtas laimīgāki. Autoceļš laukos ir kā “urbānā stīga”, tas dod saikni ar kustību un tātad dzīvību. Cilvēki domā apmēram tā – viss ir kārtībā, mašīnas joprojām brauc uz Krieviju,” viņš pajoko.
Sociālo zinātņu dzeja –
antropoloģija
Runājot par to, kas ir antropoloģija, Matīss pamazām atbild visas sarunas gaitā. “Antropoloģija ir ļoti praktiska zinātne. Tā izveidojās 17.gadsimta beigās, kad Rietumvalstis jau bija kolonizējušas pasauli un sastapās ar citām kultūrām ārpus savējās. Sākotnēji tas bija ļoti nežēlīgs jautājums – kā labāk kolonizēt pasauli? Ko iesākt ar tiem, kas atšķiras no mums ierastā kultūras modeļa?” saka Matīss. Viņš arī piebilst, ka viens no lielākajiem antropologu nodarbinātājiem ārpus zinātnes joprojām ir ASV armija. Taču kopš 18.gadsimta zinātne ir attīstījusies, un tagad antropologi galvenokārt pievēršas dažādībām paši savā sabiedrībā. “Antropologi palīdz skaidrot kultūras prakses, kas sākotnēji liekas dīvainas vai pat nejēdzīgas. Tas palīdz veicināt sapratni sabiedrībā un ir diametrāli pretēji zinātnes sākotnējiem mērķiem,” viņš saka. Arī tas nav vienīgais Matīsa skaidrojums par antropoloģiju. “Reiz mana draudzene nosauca antropoloģiju par sociālo zinātņu dzeju – jo tā vienlaikus ir ļoti praktiska, pēta izmērāmas kultūras norises, tajā pašā laikā izvēlas radošas izpausmes formas, lai būtu saprotama.”
Amerikas apciemojums
Ideja par viesošanos Amerikā Matīsam radusies pēdējā studiju gada laikā maģistrantūrā. Pēc veiksmīgi uzrakstīta maģistra darba, viņš nolēmis kārtīgi atpūsties un uzdāvināt sev braucienu uz Ņujorku. “Biju iekrājis nedaudz naudas, uzgājis lētas aviobiļetes, un mana draudzene tobrīd dzīvoja tur. Nodomāju – ja tagad neaizbraukšu, tad nez vai kādreiz vēl radīsies tāda iespēja.” Tā Matīss pavadīja tur divus iespaidiem bagātus mēnešus, tobrīd vēl nezinot, ka atgriezīsies vēlreiz – šoreiz jau uz ilgāku laiku.
Ņujorka sajūtās
“Vislielākais kultūršoks, aizbraucot uz Ameriku, ir par to, ka – kultūršoka nav! Pēc 7-8 stundu lidojuma tu domā, ka viss būs pavisam citādāk – ar kājām gaisā, bet aizbraucot secini, ka filmas jau visu ir parādījušas. Vienīgais, kā pietrūkst, – fona mūzikas.” Viņš stāsta, ka Ņujorka vēsturiski ir veidojusies kā eiropietim saprotamākā, kulturāli daudzveidīgākā pilsēta ASV. Ņujorkā ir 8 miljoni iedzīvotāju , un pēdējo 15 gadu laikā tā ir kļuvusi tikpat droša kā jebkura Eiropas lielpilsēta, līdz ar to, ierodoties tur, var iejusties ātri. “Varbūt lielākā atšķirība, ko pamani – mēru sistēma, kas ietekmē arī domāšanas veidu. Mēs mērām visu centimetros, bet amerikāņiem ir colla – apmēram 2,5 centimetri. Tas liek eiropietim sajust visu kā robustāku, raupjāku. Mēs mērām lietas smalkāk, amerikāņi ir praktiskāki. Piemēram, ja paskatās kartē, tad ir milzīgas teritorijas, kas sadalītas vienādos, kvadrātjūdzi lielos gabalos, un katru no šiem kvadrātiem apjož ceļš. Jā, pie mums tas viss ir niansētāk,” atzīst Amerikā divus gadus nodzīvojušais novadnieks.
Ielu dzīves pētīšana
Ņujorkā Matīss nodarbojās arī ar otrā maģistra darba rakstīšanu. Pētīja Bronksas ielu memoriālus – vietējo latīņamerikāņu un afroamerikāņu veidotas piemiņas vietas ielu apšaudēs bojāgājušajiem. “Biju redzējis piemiņas vietas arī iepriekš, bet Bronksā manu uzmanību piesaistīja viskija pudeles, kas rindojās ielu malās kopā ar svecītēm. Izrādījās – tā ir tradīcija, kuru Bronksas iedzīvotāji pārņēmuši no latīņamerikāņu mirušo piemiņas tradīcijām.” Kopš Vjetnamas kara beigām Amerikā ielu apšaudēs ir gājuši bojā vairāk cilvēku nekā amerikāņu armijas karavīru, kas bijuši iesaistīti karadarbībā.
Daudz vairāk iespēju Eiropā
Pierasts, ka Ameriku tēlo kā lielo iespēju zemi. “Manuprāt, Amerika ir liela tirgus zeme, kur visjocīgākajām lietām var atrast pielietojumu. Gan jau atradīsies kāds, kas to pirks, lai cik dīvaini tas būtu.” Taču par iespēju ietekmēt lietas politiskā un valstiskā līmenī viņš ir citās domās. “Amerikāņi rēķinās ar to, ka valdībai ir vienalga, kā klājas cilvēkiem. Grūtnieču vai bezdarbnieku pabalsti – tur tādi neeksistē. Amerikāņi zina – lai vispār panāktu kādas izmaiņas, ir jābūt ļoti lielām cilvēku masām, protestiem. Tas veido viņu politiski aktīvo protestu kultūru. Pie mums iespējas satikt lēmumu pieņēmējus ir daudz lielākas. Līdz ar to arī lielākas ir iespējas tikt sadzirdētam,” viņš atzinīgi izsakās par latviešu iespēju veidot dzīvi sev apkārt.
Skats Alūksnes attīstībā
Atgriežoties Matīss bija pārsteigts, cik Latvijā pēdējos divos gados viss ir mainījies. “Te visa kā kļuvis tik daudz! Domāju, ka mazajām pilsētām šobrīd ir iespēja konkurēt ar Rīgu, jo tā kļuvusi slinka un pašapmierināta. Vairākās vietās Latvijā novēroju, ka tādas pilsētas kā Cēsis vai Kuldīga attīstās un apsteidz Rīgu. Arī Alūksnē ir daudz uzlabojumu, pilsēta ir ārēji daudz sakoptāka. Man šķiet, ka veloceliņi te ir sakārtotāki nekā galvaspilsētā, tādas lietas dod mums iespējas konkurēt valstiskā līmenī un piesaistīt pilsētai vairāk cilvēkus,” ir pārliecināts Matīss.
Liepnu – bēgļiem, gailenes – francūžiem?
“Progresu virza konkurence, un konkurenci rada citu cilvēku klātbūtne. Ir tik nepieciešami sākt domāt Eiropas un pasaules kategorijās! Domāt par to, kā ieslēgties procesos, kas notiek pasaulē, un ar to piesaistīt iespējas savai pilsētai.” Kā piemēru viņš min mazās lauku skolas, kam draud slēgšana. “Atceros rakstu “Alūksnes Ziņās”, ko lasīju pirms gadiem diviem, vēl esot Ņujorkā. Četri vjetnamieši nofotografēti, guļot pie Palmu mājas, ieceļojuši caur Liepnu. Kas mums traucētu kādu no šīm skolām pārvērst bēgļu centrā un tādējādi piesaistīt bagāto valstu finansējumu!” Arī runājot par vienkāršākām lietām kā mazdārziņu veidošana vai ogošana un sēņošana vasaras sezonā, Matīss stāsta, ka vienmēr iespējams domāt plašāk. “Mēs neinteresējamies par to, kur aiziet mūsu savāktās gailenes. Varbūt tās tālāk aizceļo uz Francijas smalkākajiem restorāniem?” Viņš ieteic domāt par ierastajām problēmām no cita skatpunkta un mēģināt jaunas iespējas, apzinoties, ka dzīve Eiropā ir privilēģija. “Uz kopējā nabadzības fona pasaulē mēs, latvieši, dzīvojam kā ļoti turīgi rietumeiropieši, tikai, paši to neapzinoties, kļūstam slinki un nekustīgi,” saka Matīss.
Skatīties, vai noplunkšķ
Matīss nosmej, ka neesot vēl tik ilgi nodzīvojis, lai varētu izveidot savas dzīves moto, tomēr dalās iecerē turpināt iesākto – antropologa uzmeklēto stāstu izmantošanu vides apbūvē un tās skaidrošanu arhitektiem, lai palīdzētu viņiem darbā un vide nezaudētu tās kulturālo vērtību. “Un, jā, man patīk mētāt akmeņus un klausīties, vai noplunkšķ,” saka Matīss par trako ideju izmēģināšanu.
