Kad viņa piedzima, tēvs iestādīja plūmīti. Sākumā kociņš nīkuļoja, taču vēlāk saņēmās un itin brangi sakuploja. Bet Ingu tā arī sāka saukt par Plūmīti. Meitene auga sprigana, un brūno acu pāris šķelmīgi raudzījās pasaulē. Viņas mīļākā rotaļu vieta bija dārzā zem plūmes. Tēvs jokodamies abas sauca par dvīņumāsiņām. Arī vēlāk, uzsākot skolas gaitas, uzdoto vispirms izstāstīja kociņam. Plūmīte jau bija krietni pastiepusies. Pavasarī tā slīga ziedu kupenā, bet rudenī apdāvināja ar bagātīgu ražu. Inga jau mācījās par dārznieci. Meitene prata kopt dažādus augus. Apkārtne jau sāka atgādināt botānisko dārzu. Bet Ingai vistuvāk sirdij tomēr palika plūmīte.
Kādā sestdienā Inga kopā ar kursabiedriem aizgāja uz dejām. Atpakaļceļā viņu pavadīja Agris. Abi skatījās strauji skrejošajos mākoņos. Cēlās vējš. Inga bažīgi vēroja koku straujo šūpošanos. Labi, ka viņa nebija viena. Jaunieši sapņoja par tālāko izglītību Latvijas Lauksaimniecības universitātē.
– Inga, Plūmīt, kaut mēs vienmēr būtu kopā! – Agris glāstoši pieskārās meitenes matiem.
Laimīgi viņi atgriezās kopmītnēs. Miegs ātri aiznesa sapņu pasaulē. Tālab nedzirdēja, ka ārā plosās vētra.
Tēva mājās vēja draudīgajam spēkam pretī turējās plūmīte. Taču neizturēja. Kad pārbrauca Inga, viņa atrada tikai celmu.
– Neraudi, meit, – tēvs mierināja. – Gadiem jau kalpoja.
Bet meitenei šķita, ka līdz ar plūmīti arī viņā kaut kas lūst. Pagāja ziema, un raugi – blakus celmam izspraucās atvasīte. Maza, mazītiņa, bet spirgta. Ingai sirds priekā ietrīsējās. Būs viņai plūmīte, būs!
Pagāja vairāki gadi. Inga jau strādāja par dārznieci. Pēc darba dienas, kad mājās pārnāk arī Agris, viņi kopā ar meitu iet aiz mājas, kur kā laimes un sapņu sargātāja aug no atvases dēstītā plūmīte.
