Kad aiz loga puteņo sniegs, virtuvē smaržo pēc piparkūkām un eglīte rotājas savā skaistākajā rotā, klāt Ziemassvētki – mazu un lielu brīnumu laiks. Zane Tetere un Santa Sāre-Gerža no Apes novada šajā brīnumu laikā rada prieku citiem, piedāvājot muzikālas izrādes bērniem un iejūtoties kādos tēlos. Šogad Zane un Santa būs Bonbongu un Dāvanu rūķi.
Muzikālas izrādes bērniem Santa un Zane piedāvā jau trīs gadus. Pērn viņas iejutās Piparkūkas un Niķīgas eglītes lomās, gadu iepriekš – Vilka un Zaķa lomā, taču šogad pārtaps par spilgtām un burvīgām rūķu meitenēm izrādē bērniem ar līdzdarbošanos “Ziemassvētki rūķu bodē”. Santa būs Dāvanu rūķis, kurai gatavošanās svētkiem ies roku rokā ar stresu, savukārt Zane būs saldumus mīlošs Bonbongu rūķis, kurš svētku tuvošanos uztvers mierīgi un priecīgi. “Dāvanu rūķis atspoguļos Ziemassvētku stresa daļu, kad visi panikā meklē un gādā dāvanas. Dāvanu rūķis ir veikalā galvenais un uzņemas atbildību, lai visiem dāvanas būtu un visi saņemtu tās laikā. Sarežģījums sākas tad, ka rūķu bode ir briesmās, jo uzradies Spoks. Nevienam nav zināms, kurš apdraud dāvanu noliktavu un kura dēļ draud izjukt Ziemassvētki. Savukārt Bonbongu rūķim ir apnicis Dāvanu rūķa stress un vēlme visu pārspīlēt, jo viņš grib šo Ziemassvētku laiku izbaudīt. Bonbongu rūķis grib priecāties, baudīt un īpaši negatavoties svētkiem. To, kurš īsti un kādēļ spokojas rūķu bodē, bērni līdzdarbojoties uzzinās izrādē,” stāsta aktrises.
– Vai tēli – stresains un darbīgs rūķis un mierīgs un priecīgs rūķis – atbilst jums dzīvē?
Santa: – Ja runājam par dzīves uztveri, sadalījums ir pareizs.
Zane: – Man absolūti negaršo saldumi, un jau gribēju teikt, ka daudz labprātāk medus vai kūkas vietā notiesātu kādu žāvējumu vai marinētu gurķi. Bet jautrināšanās man piemīt. Santa grib vairāk strādāt, bet es jautroties. Tomēr bez stresa svētkos neiztieku arī es.
– Kāds ir jūsu Ziemassvētku gaidīšanas laiks?
Zane: – Līdz deviņu gadu vecumam mani Ziemassvētki bija mājās kopā ar ģimeni, dāvanām, klātu galdu. Kā filmās – viss skaists, visi sapucējušies, satikušies, smaidīgi un priecīgi. Deviņu gadu vecumā sāku mācīties Rezakas humanitārajā skolā, kur dziedāju bērnu grupā “Minipops”. Ziemassvētku laiks kļuva par darbīgu laiku – braukājām pa baznīcām, skolām, kultūras namiem, kur uzstājāmies ar koncertiem. Varētu teikt, ka Ziemassvētku laiku neizjutu. Šobrīd ir tāpat. Laiks ir skrejošs, ir daudz jāpaspēj, lielākoties neesmu mājās. Esmu domājusi, vai nenozogu svētku gaidīšanas laiku saviem bērniem… Taču 24.decembris ir datums, kad nestrādāju un neiztrūkstoši braucam pie manas mammas svinēt, arī uz baznīcu – 24.decembrī esam visi kopā. Jā, šis svētku laiks ir skrejošs, nav nemaz mierpilns. Ir bijis pat tā, ka 24.datuma rītā lecu pirkt dāvanas, jo iepriekš tam nav bijis laika…
Santa: – Manuprāt, mūsdienās reti kuram šis laiks ir mierīgs. Tā kā mans vīrs ir čehs, esam devušies svētkus svinēt uz viņa zemi. Svētku svinēšana tur un pie mums atšķiras, taču ievērojam tās vietas tradīcijas, kur tobrīd atrodamies. Ja esam Latvijā, svinam latviski, ja esam Čehijā – pēc viņu tradīcijām. Čehijā pirmajā adventē ir raksturīgi sākt bērnus baidīt ar velnu un Ziemassvētku vecīti. Tas ir bērnu bieds pirms Ziemassvētkiem – nepaklausīgus bērnus velns var aizraut prom. Velns ar Ziemassvētku vecīti var parādīties ikdienišķās situācijās, piemēram, vērot bērnus, kā viņi peldas baseinā. Savukārt Ziemassvētku laiku viņi ļoti izbauda. Viņi nesteidzas, nekur neskrien, viss ir laikus gatavs. Jau 20.datumā viņi sāk skatīties čehu Ziemassvētku pasaku filmas un ēd pašu ceptus cepumus. Ziemassvētku vakars īpaši neatšķiras, kā ir pie mums. Pirms svētku vakariņām viņi griež ābolu, ko pārgriežot zīlē nākamā gada veiksmes un neveiksmes. Dāvanas uzreiz neliek zem eglītes, visi iziet no telpas, līdz noskan zvans un visiem ir skaidrs, ka vecītis ir bijis un dāvanas ir uzradušās. Man šāds mierīgs svētku gaidīšanas laiks nav raksturīgs. Mana misija ir sagādāt svētkus citiem. Šogad svētkos spēlēju ne vien šajā izrādē bērniem, bet arī kopā ar Ģirtu Ripu un Mārci Kalniņu sniegšu skaistus svētku koncertus “Mana Ziemassvētku lūgšana” miera sajūtai. Bērniem dodu prieku svētkos, pieaugušajiem – mieru. Taču tas ir labi, jo ir līdzsvars. Caur Ziemassvētku koncerta programmu arī sevī rodu mieru. Skatuve manā dzīvē ir bijusi vienmēr. Tā ir daļa no manis, un nevaru iedomāties, ka man nebūtu jāuzstājas.
– Neilgojaties pēc mierīgiem Ziemassvētkiem?
Zane: – Ir reizes, kad uznāk tādas domas, bet es nezinu, vai mācētu tā svinēt. Esmu pieradināta pie saklātiem galdiem, sarotātas eglītes. Varbūt tas atnāks ar laiku, vecumā, kad pašai būs mazbērni (smejas). Jā, šķiet, ir daudz pasākumu, viss paiet skrējienā, bet bērnu prieks, paši pasākumi rada svētku sajūtu. Tas ir mūsu Ziemassvētku prieks!
– Vai Ziemassvētki mūsdienās nav zaudējuši būtību?
Santa: – Ziemassvētki ir tādi, kādus katrs pats tos izjūt. Tās ir katra cilvēka izjūtas.
Zane: – Es neietekmējos no mārketinga, bet ģimenē aug bērni, un viņi redz reklāmas, iespaidojas no apkārtējās sabiedrības. Viņi ļoti daudz ko redz un pēc tam gaida.
– Vai bērnos vajadzētu saglabāt ticību brīnumam?
Zane: – Arī no tā es esmu nogurusi. Bērni visu laiku kaut ko gaida – kādu brīnumi. Ir dāvanu zeķe, kurā gaida nez kādas brīnumlietas, un pārdzīvo, kādēļ ielikta tikai košļene, jo, redz, uzvedies taču labi un gribējis ko lielāku, vērtīgāku. Reizēm pukojos un domāju, kas to zeķi vispār izdomāja!? Ir jāsāk dzīvot reāli.
Santa: – Arī mans dēls nemaz nepriecājās, ka zeķē bija ielikts skaists Ziemassvētku rotājums – brieži un zvaigzne egles galotnei. Viņš trijos gados ir neapmierināts ar to, ko saņēmis. Izmisis zeķē meklē vēl kaut ko. Ir grūti pārsteigt trīsgadīgu bērnu, tad kā lai rada brīnumu?
– Bet vai jātic Ziemassvētku vecītim?
Zane: – Negribu melot – nekad neesmu ticējusi Ziemassvētku vecītim. Mūsmājās par vecīti vienmēr pārģērbās vecmamma. Atceros gadījumu, kad māsīca, kas bija mazāka par mani, skatījās uz vecīti, kurš pārveidotā balsī solīja atnākt ciemos nākamgad, un teica: “Vecomamm, tu drīz nāksi atpakaļ?” Protams, vienmēr bija prieks, ka kāds ir pārģērbies, un gaidījām, taču ticēt neticēju.
Santa: – Bērni ļoti labi saprot, kas ko tēlo. Man dēls tā arī jautā – kas es šogad būšot eglītē, vai vilks? Viņš trijos gados saprot, ka mamma pārģērbjas par vilku un es neesmu reāls vilks.
Zane: – Laiks iet uz priekšu, un tā, kā bija agrākos laikos, vairs nav. Tas ir jāpieņem. Mūsdienu bērniem ir citādāka uztvere. Ziemassvētki ir mainījušies.
Santa: – Nav vairs tādas naivās ticības.
Zane: – Bet tāpat ir labi. Tas nenozīmē, ka svētki ir sliktāki, tie ir citādāki.
– Ko novēlat lieliem un maziem Ziemassvētkos?
Zane: – Lai katrā ir sirdsmiers! Sirdsmiers būs tad, kad visiem būs veselība, labas attiecības. Tas ir pats galvenais, lai saglabātu mieru. Kad nav miera, bet ir satraukums, nevaram ne padomāt, ne pastrādāt.
Santa: – Ziemassvētki ir viens mirklis gadā, kad mums ir jāpadomā par savām vērtībām un sajūtām. Var nozāģēt miljoniem eglīšu, sagreznot ar miljons lampiņām un sev tādā veidā iestāstīt, ka svētki ir sākušies, bet patiesībā… Ziemassvētku brīnums un mīlestība sākas cilvēku sirdīs. Šis ir laiks, kad vajadzētu domāt ne tikai par sevi, bet arī par cilvēkiem, kuriem dzīvē klājas sliktāk nekā mums. Šis ir laiks, lai pārdomātu, kas ir dzīvē svarīgākais. Meklēt mīlestību sevī, un lai tās pietiek sev, savai ģimenei un arī apkārtējiem.
Zane: – Gribētos, lai to, ko dodam mazajiem bērniem, viņi prastu novērtēt. Lai vecākiem nepietrūktu gudrības un arī viltības. Lai bērniem būtu interese ne tikai par rūķiem, kas nes dāvanas, bet viņi spētu priecāties arī par sīkām un ikdienišķām lietām.
Santa: – Un to mēs mācām savās izrādēs – interesanti var būt arī Zaķis un Vilks izrādē, nevis jaunā mašīna. Vai jaunās izrādes gadījumā – divi interesanti rūķi, kuri priecē un pārsteidz.
— Agita Bērziņa
