Turpinās no 1.lappuses
Vārds, uzvārds: Uģis Puzulis.
Dzimis: 1971.gada 17.maijā Alūksnē.
Izglītība: Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļa, mākslinieks-meistars.
Nodarbošanās: keramiķis-podnieks, skolotājs Jaunannas mūzikas un mākslas pamatskolā (zīmēšana, darbs materiālā un veidošana ).
Ģimene: dzīvesbiedre Liene, meita Amanda (16).
Vaļasprieks: sporta spēļu līdzjutējs.
Moto: “Nedari otram to, ko nevēlies, lai dara tev!”
– Pastāstiet par šābrīža emocijām. Tomēr esat pirmais no Alūksnes novada, kurš saņēmis kultūras mantojuma zīmi!
– Man bija prieks. Viss sākās ar to, ka Alūksnes tūrisma informācijas centra tūrisma darba organizatore Iveta Veļķere rakstīja pieteikumu, iepriekš piezvanot man un apjautājoties, un aizpildīja kultūras zīmes “Latviskais mantojums” pieteikšanās anketu Latvijas Lauku tūrisma asociācijas “Lauku ceļotājs” mājaslapā. Sava drauga Aivara Ušpeļa darbnīcā es tādu zīmi biju redzējis, nolēmu piekrist. Saņēmu ziņu, ka pie manis brauks komisija, lai novērtētu manu darbu – gaidīju, bet neviens neatbrauca. Tomēr drīz vien saņēmu ziņu, ka man ir piešķirta kultūras zīme “Latviskais mantojums”. Tā tika pasniegta Rīgā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, un pasākuma laikā es uzzināju, ka komisijas sastāvā ir iekļautas ievērojamas personības, piemēram, Latvijas Universitātes profesore Janīna Kursīte, dzejniece un dramaturģe Māra Zālīte, Juris Dambis no Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas, Mārtiņš Kuplais no Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja un citi pazīstami cilvēki. Šī gada pavasarī J.Kursīte bija ieradusies pie manis, jo vadīja dokumentālās filmas uzņemšanu par Latgales svečturiem. Arī asociācijas “Lauku ceļotājs” prezidente Asnate Ziemele ir pie manis bijusi. Redz, kā ir – mani tur vairāk zina kā keramiķi no Alūksnes, nevis Uģi Puzuli (smaida).
– Ar ko kopā devāties uz Latvijas Nacionālo bibliotēku un kāda tur bija gaisotne?
– Ar savu ģimeni, Alūksnes novada domes priekšsēdētāju Arturu Dukuli, Kultūras un sporta nodaļas vadītāju Sanitu Eglīti, kā es saku – Alūksnes kultūras ministri. Tur mani sveica kolēģi no Tautas lietišķās mākslas studijas “Rēzeknes apriņķa pūdnīki”, jo vēl pāris keramiķi no Rēzeknes saņēma šo zīmi. Pārsteigumu sagādāja Alūksnes novada ģimenes ārsts Jānis Stabingis, kurš arī bija uz pasākumu ieradies, lai mani sveiktu. Jānis reizēm atbrauc pie manis padarboties ar mālu.
Kultūras zīmei šogad bija pieteikti 28 pretendenti, bet saņēma tikai 16 – nav tā, ka katru, ko piesaka, apbalvo ar šo zīmi. Mēs nospriedām, ka vislielāko aktivitāti ir izrādījuši Limbažu novada ļaudis, jo tas bija visvairāk pārstāvēts. Uzskatu, neesmu vienīgais mūsu novadā, kurš pelnījis šādu zīmi. Pasākumā gaisotne bija ļoti patīkama. Sākumā mūs veda ekskursijā pa bibliotēku, kas man ļoti patika, jo es un arī mana dzīvesbiedre tur nebijām bijuši. Vēlāk sākās seminārs “No kultūras zīmes “Latviskais mantojums” līdz UNESCO”, kad arī pasniedza šīs zīmes.
– Kad aizsākās podnieka darba demonstrējumi kā tūrisma aktivitāte?
– Tūristiem savu nodarbošanos rādu jau kopš laika gala! Rādu, kā top trauks. Tūristus, kuri atbrauc grupās, es varu savā darbnīcā uzreiz visus nodarbināt, un viņi pēc tam var kaut ko aizvest mājās. Piemēram, šogad, iesaistoties akcijā “Apceļo Vidzemes šosejas pieturas!”, es tās dalībniekus arī pieliku pie darba. Protams, tas bija viens no pirmajiem mācekļa darbiņiem – māla medaļas atspiešana. Bet, lai akcijas dalībniekiem būtu, ko aizvest mājās, es tās medaļas, ko viņi pagatavoja, samainīju pret jau gatavām. Un tāpēc ar prieku meistardarbnīcā pie manis darbojas visi – no maza bērna līdz sirmam astoņdesmitgadniekam. Katru reizi stāstot sava amata noslēpumus, es sevi pieķeru pie domas: nu kā to var nezināt! Tāpat kā katrs speciālists savā nozarē ir zinošs, bet par viņu darba specifiku pārējie nezina. Tomēr katrreiz atkal no jauna pacietīgi stāstu un demonstrēju, jo daudzi cilvēki tik tiešām nezina, kā no tā māla pikuča top skaists keramikas izstrādājums. Ir tādi cilvēki, kuri ir bijuši pie manis vairākas reizes un ieteikuši pēc tam arī saviem draugiem. Turklāt ierodas arī tādi, kuri vēlas, lai radu kaut ko īpašu. Vasaras paiet, strādājot pie pasūtījumiem, bet man vēl joprojām patīk tas, ko es daru!
– “Racupkalna” darbnīcā ir kāds tradicionāls rituāls…
– Man ir māceklis – Kristaps Brasls no Annas. Ir bijuši arī citi jaunie mācekļi, bet es Kristapu uzskatu par savu mācekli un ceru, ka viņš mani uzskata par savu skolotāju. Keramiķim ir jābūt ļoti pacietīgam. Tā ir galvenā īpašība. Te neko nevar sasteigt, ir jāzina viss no A līdz Z. Jā, mums ir rituāls pie cepļa un manā darbnīcā – “Pirmais sērkociņš”. Kad ir jāaizdedzina sērkociņš, es pasaku: “Lai labi izkuras!” Sērkociņu aizdedzina tas, kam ceplī ir visvairāk darbiņu iekšā. Piemēram, kad vairāk darbu bija māceklim, es lūdzu viņu aizdedzināt pirmo sērkociņu. Es skaitu savus izkurinātos cepļus, vienu laiku pat pierakstīju, kad kurināju un cik stundas. Tagad ir interesanti pārskatīt savus vecos pierakstus. Mans skolotājs Viktors Ušpelis teica: galvenais, lai, ietinot no cepļa izņemtos traukus un vedot uz tirgu, nedeg papīrs (sirsnīgi smejas)! Viņam pašam tā gadījās, jo pēdējā naktī pirms gadatirgus izņēma keramiku no cepļa, slīpēja to un karstu ietina. Tas bija mūsu atjaunotās neatkarības laikā deviņdesmitajos gados. Tad jau keramiķi dzīvoja ļoti labi un viņu bija daudz.
– Kas pamudināja pievērsties podniecībai?
– Man bērnībā ļoti patika veidot no plastilīna. Vēl pusaudža vecumā es veidoju plastilīna dzīvnieciņus, bet reiz mēs ar draugu bijām izveidojuši pat plastilīna pilsētiņu. Pie sava skolas laika drauga gāju spēlēties un mēs līdz pēdējam knifiņam izveidojām visu, kas piederētos pilsētai. Mums bija daudz dažādas mājas ar noceļamiem jumtiem, pat kapsētiņa tajā plastilīna pilsētā bija. Tad vienā reizē vairākas mājas nodega… Pēc tam mums aizliedza spēlēties ar plastilīnu pie drauga. Zinājāt, ka plastilīns degot ļoti ož?
Aizgāju mācīties uz Rēzeknes amatniecības vidusskolu 1996.gadā un drīz vien mācību praksē nonācu pie Latgales keramiķa Viktora Ušpeļa. Varu teikt, ka no manas darba prasmes un mīlestības uz keramiku pusi deva skola, bet otru pusi – prakse pie meistara. Darba tikumu ieaudzināja tomēr prakse. Pirmā darba pieredze pēc skolas bija Alūksnē, kad es uzņēmuma VEF Alūksnes filiālē sāku strādāt par mākslinieku-noformētāju. Papildus tiešajam darbam es gatavoju arī keramikas izstrādājumus, bet nevarēju pierast pie elektriskās krāsns. Pirmajos cepļos es traukus apdedzināju, un tie diemžēl nonāca konteinerā. Taču pēc zināma laika man jau izdevās. Kopš deviņdesmitajiem gadiem mans moto ir mākslas zinātnieka Oļģerta Bietes teiciens, ko viņš veltīja maniem darbiem: “Vidzemes formas un Latgales krāsas.”
– Vai esat mērķtiecīgs? Šāds apbalvojums tomēr ir liels sasniegums!
– Var teikt, ka esmu mērķtiecīgs. Jau kopš brīža, kad Rēzeknē pabeidzu amatniecības vidusskolu, apzināti gāju uz šo rezultātu. Mans mērķis bija sava podnieka darbnīca, ko es pāris gadus pēc šīs skolas beigšanas sāku būvēt “Racupkalnā”. Vienlaikus strādāju VEF Alūksnes filiālē un būvēju savu darbnīcu un lielo cepli. Es ļoti daudz strādāju pēc tam, kad pārgāju tikai uz savu cepli. Pamazām savu darbnīcu sāku piedāvāt kā apskates objektu tūristiem. Ar laiku vajadzēja paplašināt, lai būtu, kur uzņemt tūristus, jo viņu skaits palielinājās, tāpēc kopā ar brāli uzbūvējām jaunu piebūvi un darbnīcai otro stāvu dzīvošanai. Lielajā, gaišajā piebūvē ir izstāžu telpa un vieta, kur stāstīt par savu darbu. Savu veco darbnīcu un ripu atstāju tādu, kā bija kopš pirmsākumiem. Lielo cepli līdz šai dienai esmu kurinājis jau 240 reizes, bet mazo, kas atrodas pagalmā, vasarā izmantoju demonstrējumiem, kad ierodas tūristi. Katru apaļo simtu cepļa kurināšanā es atzīmēju ar pasākumu, taču ne jau visi izkurinātie cepļi ir tikai ar maniem darbiem.
— Jana Baltaisbrence
