Ir rudens, un kokiem krīt lapas,
Tām līdzi gribētu skriet
Un ticēt, ka atnāks reiz brīdis,
Kurā vēl ievas zied.
Draudziņ, jel nebaidies ziemas,
Vēl puteņos laime nāks.
Tā bridīs pa sniegu tev pretī
Un kautrīgu glāstu sniegs.
Nevajag apraudāt dienas,
Kur vēl debesis tumst,
Ļauj pumpurot cerību puķei
Un gaidi: reiz uzplauks tā.
Netici tu aizejošajam dzērvju kāsim,
Neskumsti, ka zosis aizlido.
Tas nav rudens, tā nav ziema,
Tas ir ziedēšanas laiks.
Jau rudens dienas saudzīgi klauvē,
Eju tām atdarīt durvis,
Lai ielaistu viešņas ar asterēm rokās
Un pateikt, ka ilgojos saules.
Kādēļ tu aizspied ausis,
Kad dzērves kliedz?
Ieklausies sevī un saki,
Ka vēl tikai sākums
kļavlapu ceļam
Un pīlādžu vīns
Ir tikai tosts
Jaunai ziedēšanai,
Ko pārnākot atnesīs dzērves.
