Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljona tapšanā lielu atbalstu sniedza ne tikai vīrieši un topošie karavīri, bet arī daiļā dzimuma pārstāves. Tās bija vairākas alūksnietes, kuras pašaizliedzīgi devās nezināmajā un palīdzēja atjaunot Alūksnē bataljona darbību.
Krasi mainīja savu dzīvi
Mobilo strēlnieku bataljona komandieris no 1992. līdz 1994.gadam bija Ēriks Melnis. Viņš atzīst, ka pirmais zvēresta nodošanas brīdis bijis ļoti saviļņojošs, it sevišķi sievietēm, kuru dzīve līdz tam nebija saistīta ar militāro nozari. “Šīs sievietes krasi mainīja savu dzīvi,” pauž Ē.Melnis. Viņš vairākiem amatiem jaunizveidotajā bataljonā piedāvājis darbu tieši sievietēm, jo konkrētie darbi prasījuši nosvērtību, rūpību, stabilitāti un kārtību. Tā par grāmatvedi bataljonā sāka strādāt Valentīna Barkāne, par ēdnīcas vadītāju – Nadežda Kitāre, par ēdnīcas noliktavas pārzini – Astra Lapseniete, par mantu un ekipējuma uzskaitītāju – Ināra Cerbule, par štāba lietvedi – Astrīda Ievedniece.
Jūt pārmaiņas
V.Barkāne pirms darba uzsākšanas bataljonā strādāja par galveno grāmatvedi sabiedriskās ēdināšanas nozarē. “Tuvojoties 1992.gadam un juku laikiem, jutām, ka tuvojas pārmaiņas. Jau intuitīvi to jutām arī darbā, tādēļ tad, kad man piedāvāja strādāt bataljonā, piekritu. Lai izveidotu spēcīgu komandu, kurai varētu arī uzticēties, arī citas manas kolēģes piekrita komandiera Ē.Meļņa piedāvājumam strādāt bataljonā. Tā nu mēs visas atstājām darbu sabiedriskās ēdināšanas nozarē un uzsākām ko pavisam jaunu,” teic V.Barkāne.
Savukārt A.Ievedniece pirms darba bataljonā strādāja Pilsonības un imigrācijas nodaļā. “Šis pārmaiņu laiks bija pat vilinošs, un arī Ē.Meļņa redzējums bija plašs un diezgan skaidrs. Ir gandarījums par to, ka esmu bijusi klāt kā jauna dzimšanai,” teic A.Ievedniece. Viņa ir pateicīga gan komandierim Ē.Melnim, gan arī Alūksnes Brāļu kapu komitejas vadītājam Uldim Veldrem par viņu apņēmību un cīņu par šī mazā bataljona palikšanu pierobežā. “Mēs atrodamies pie pašas robežas, un pulkvedim bija jābūt pārliecinātam par savu redzējumu un ar ticību tam, ka bijām un esam vajadzīgi pierobežā. Mēs šeit atrodamies, pateicoties pāris cilvēku apņēmībai,” pauž A.Ievedniece.
Liels solis nezināmajā
N.Kitāre uzsver, ka arī viņai darba maiņa bija liels solis nezināmajā, taču viņa to ne reizi nav nožēlojusi. “Darbs nebija viegls, un visu sākām no nulles,” pauž N.Kitāre. Arī A.Lapseniete atzīst, ka darba apstākļi nav bijuši viegli, bet lielu atbalstu jaunajiem kareivjiem snieguši arī vietējie zemnieki, un bataljonam veidojušies uzkrājumi. “Mums bija milzīgi kubuli ar skābētiem kāpostiem. Paši karavīri skābēja kāpostus un arī gatavoja ēst. Arī tad bija šefpavāri, bet karavīri paši iesaistījās ēdiena gatavošanā un dežurēja. Tagad gan tā nebūt nav un karavīriem pašiem ēst nav jāgatavo, viss jau iepriekš ir sagatavots. Mēs pat cepām paši savu maizi un konditorejas izstrādājumus,” atceras A.Lapseniete. Ē.Melnis atzīst, ka tādā veidā varēja ieekonomēt naudu un palutināt kareivjus, svētku reizēs nopērkot ko gardu, piemēram, banānus. “Arī svētkos klājām galdu tā, lai karavīri justos kā mājās,” teic N.Kitāre.
Grūtības nav aizbiedējušas
Darba apstākļi pirmajos gados nav bijuši tie labākie, jo krievu armijas karaspēks, aizejot no Latvijas teritorijas, bija paņēmis sev līdzi visu iespējamo. “Mums nebija ne rakstāmgaldu, ne kā cita. Arī ēdamzāle bija ļoti sliktā stāvoklī,” atceras A.Lapseniete. Savukārt Ē.Melnis atminas, ka jaunajām darbiniecēm pirms darba gaitu uzsākšanas teicis, ka viņām būs telpas, kur strādāt, taču galdi un krēsli būs jāsarūpē pašām. Tādi bija apstākļi bataljona izveides brīdī, bet pat šīs grūtības nav aizbiedējušas daiļā dzimuma pārstāves. “Toreiz arī veikalos mēbeles tā nebija pieejamas, meklējām daudz ko caur draugiem un paziņām,” teic I.Cerbule. N.Kitāre atzīst, lai arī darba maiņu nenožēlo, ir bijis grūti pierast pie tā, ka no siltām un mēbelētām telpām bija jādodas strādāt uz pilnībā tukšām un ne visai omulīgām. “Ilgi domāju, bet mani šo darba piedāvājumu iedrošināja pieņemt arī tas, ka mana toreizējā kolēģe, galvenā grāmatvede Valentīna arī atstāja darbu un devās šajā nezināmajā virzienā. Tas palīdzēja arī man pieņemt šo drosmīgo lēmumu,” teic N.Kitāre.
Nebija nekāda bruņojuma
“1993.gadā mūsu karavīriem nebija nekāda bruņojuma. Tādēļ, lai viņi vismaz kaut kādā veidā justos droši, mēs griezām sakaru kabeļus un veidojām no tiem stekus. Tāds bija mūsu pirmais bruņojums,” atceras Ē.Melnis. Uzsākot dienestu, grūti klājās ne tikai karavīriem, bet arī jaunajām darbiniecēm, kurām arī bija jāiztur dažādi fiziskie pārbaudījumi, jo, pieņemot šos darba piedāvājumus, viņas piekrita arī iestāties dienestā. “Tas, protams, nebija viegli. Mums bija jāskrien pa mežu, jāpielieto automāts. Protams, komandieris mūs arī žēloja, jo mums bija savi darba pienākumi un daudz ko sākām, pilnīgi neko nezinot, taču, protams, slodze bija liela. Atceros, kā A.Lapseniete paņēma rokās automātu, jo bija jāšauj, bet viņa teica, ka viņai ir bail. Bija, protams, bailīgi, bet mēs to pārvarējām,” atceras N.Kitāre.
Līdztekus dažādajiem izaicinājumiem un dienesta pienākumiem bataljonam bija arī sava dārzniecība un cūku ferma. “Mums bija kādi desmit sivēni un ar laiku arī sivēnmātes. Arī tas palīdzēja veidot raženus svētku galdus,” atceras Ē.Melnis. Viņš uzskata, ka militārais dienests ikviena cilvēka dzīvē ir liela dzīves skola un ir pateicīgs ikvienam, kurš uzdrošinājās iet šo ceļu arī juku laikos.
Nekas nav nepārvarams
“Šīs ir varonīgas sievietes, kuras toreiz saskatīja mūsu vīziju, un viņas Alūksnē izdarīja varoņdarbu! Kāpēc gan viņām no nodrošinātām un siltām darbavietām bija jāiet šajā nezināmajā, kur neviens nevarēja neko solīt? Pat daži vīrieši neizturēja šos darbus, bet šīs sievietes cīnījās un izturēja,” uzsver Ē.Melnis.
Šobrīd ar militāro nozari darbs saistās vien A.Lapseniete, kura pašreiz strādā bataljona viesnīcā. Pārējās varonīgās dāmas devušās pelnītā izdienas atpūtā, veltot dienestam vairāk nekā desmit gadus. A.Ievedniece darbojas savā specialitātē – vēsturē – kā novadpētniece. Katrai dāmai ir arī savi vaļasprieki. I.Cerbule aizrāvusies ar kūku cepšanu, A.Lapseniete nūjo, slēpo un aktīvi peld, bet pārējām dāmām patīk dārza darbi. Pēc militārās vides dažas no viņām ir strādājušas arī citās nozarēs, taču atzīst, ka tas nav bijis viegli. “Bija tāda sajūta, ka neesi vairs cilvēkos un neesi īsti vairs vajadzīgs,” atzīst N.Kitāre. Arī A.Lapseniete teic, ka šajā dzīvē nekas nav nepārvarams un brīžiem vien jāpārvar kādi emocionāli šķēršļi, lai varētu doties tālāk.
