Apspriešanai ir nodoti vairāki jautājumi par grozījumiem noteikumos “Par koku ciršanu mežā”. Pēc daudzām darba grupas pārrunām vēl nav panākta kopīga nostāja, kādus tieši priekšlikumus noteikumu grozījumiem nodot Ministru kabineta komitejā un pēc tam valdībā. Tādēļ ir plānots vēl organizēt sanāksmes, lai lemtu par grozījumiem noteikumos par koku ciršanu mežā un meža atjaunošanu, meža ieaudzēšanas un plantāciju mežā noteikumiem. Mežu apsaimniekošanas saimnieciskā pamatotība un grozījumi noteikumos interesē ne tikai mežu īpašniekus, mežkopjus un kokapstrādes uzņēmumus, bet arī dabas aizstāvjus. Viens no svarīgākajiem jautājumiem ir galvenās cirtes caurmēra samazinājums. Gaidāmie grozījumi noteikumos “Par koku ciršanu mežā” atļaus kailcirtēs cirst tievākus kokus, nekā tas bija līdz šim. Pilnībā aizliegts vairs nebūs cirst kokus kailcirtēs Baltijas jūras piekrastē priežu mežaudzē. Pēc grozījumu stāšanās spēkā paredzēts, ka meži jāatjauno, stādot augstvērtīgu stādāmo materiālu.
Andris Rubins, Apes novada domes deputāts
Nekāpsim uz kaimiņa grābekļa!
Noteikumu grozījumu jautājumus izanalizēt vēl neesmu paguvis, tāpēc uz pašreizējo ažiotāžu raugos skeptiski. Man ir nācies saskarties ar studējošo pētnieciskajiem darbiem, kuros ir attēlota ciršanas dinamika mūsu puses mežos šobrīd. Diemžēl pieaugušu un pāraugušu mežu īpatsvars strauji samazinās, bet paliek tikai briestaudzes. Priede ir cērtama simts un vairāk gadu vecumā. Pastāv jau arī tāds jēdziens Latvijas likumdošanā kā caurmērs, un esot veikti pētījumi par koksnes lietderīgu izmantošanu, bet, manuprāt, tās tomēr ir ekonomiskas intereses vai lobiju ietekme. Pie mums ir uzceltas lielas kokmateriālu pārstrādes rūpnīcas, kurās ražo šķeldu, granulas, kokskaidu briketes, bet diemžēl eksportam uz Skandināviju. Tajā pašā laikā mēs iepērkam gāzi no Krievijas. Kādēļ tad vajadzīgas runas par energoefektivitāti? Vēl nav zināms, kas tiks pieņemts Ministru kabinetā. Tas būs vairāku iesaistīto pušu kompromisa variants – gan mežsaimnieku, gan dabas draugu, gan deputātu viedokļu apkopojums. Dabas draugi apgalvo, ka nevajag vispār izcirst kokus, kam es nevaru piekrist. No otras puses – kokrūpnieki uzskata, ka vairāk vajag cirst, jo viņiem koksne ir izejmateriāls. Taču pa vidu ir jābūt zelta vidusceļam gan no ekonomistu, gan arī no mežsaimnieku un dabas draugu viedokļa. Protams, pārstrādātājiem ir nepieciešama koksne, bet vai tāpēc būtu jācieš mežsaimniecībai? Tas ir aktuāls jautājums. Runājot par cirtes caurmēra samazinājumu, ir dzirdēts no igauņu speciālistiem, kas, izvērtējot savu lēmumu to samazināt, tagad spiesti atzīt, ka tā bija viņu kļūda. Latvijai nu nevajadzētu uzkāpt uz tā paša grābekļa, uz kura tikko ir uzkāpis kaimiņš.
Andis Zariņš, SIA “Ozoli AZ” valdes loceklis
Mežs ir jāapsaimnieko efektīvi
Ar šo jautājumu esmu saistīts tādējādi, ka izmantoju kokapstrādei kokmateriālu, un šīs izmaiņas tomēr būs būtiskas arī kokrūpniecības pārstāvjiem. Esmu par to, ka mēs uztveram mežu kā vienu no Latvijas bagātībām, manuprāt – otro lielāko bagātību aiz mūsu cilvēkiem. Mežs ir tas resurss, kas ir pareizi jāapsaimnieko, tajā skaitā arī savlaicīga meža ciršana ir ļoti svarīga. Pēdējos trīsdesmit un vairāk gados kokapstrāde ir būtiski mainījusies. Ir izpētīts, ka varam atļauties cirst vēl tievākus kokus atsevišķām sugām. Tas nozīmē, ka mēs varam izmantot lietderīgāk atjaunojamo Latvijas dabas resursu. Agrākos laikos koku grieza tikai simts gadu vecumā, taču mūsdienās industrija balstās uz kvalitatīva, glīta kokmateriāla izmantošanu mēbeļu ražošanā. Piemēram, materiāls no koka ar dzīviem zariem daudz labāk patiks mēbeļu ražotājiem, jo no tā izstrādājuma virsma iegūs skaistu, dabīgu rakstu. Laikam ir tikts uz pareizā ceļa ar to, ka koku ciršanas noteikumus domāts piemērot industriālajām vajadzībām, jo – ja vieni mežu griež, tad tajā pašā laikā kaut kur citur to stāda. Reizēm dzird, ka mežus tikai izgriež un izcirtumu vietās paliek krūmāji. Tā tomēr nav! Tā kā mežus nemitīgi atjauno un atbilstoši noteikumiem ir jāizvēlas augstvērtīgs stādāmais materiāls, tad ainavā mēs varam redzēt skaistas jaunaudzes. Pie tam jāņem vērā, ka mežizstrāde ir ilgtermiņa bizness, tāpēc mežu stādījumus varēs redzēt tikai pēc gadiem piecpadsmit, divdesmit.
