SIA “Vārpa” kantorī zumēja kā bišu stropā. Zootehniķe Amanda centās pa telefonu kādam iestāstīt, ka pēdējais laiks pārdot gaļas lopus, nevienu dienu gaidīt vairs nevarot, ja gribot vēl kaut ko saņemt, jo gaļas cenas strauji krītoties. Vēl viņa gribēja kaut ko sacīt, kad atsprāga durvis un nosarkusi ieskrēja kompleksa vadītāja Zina Ķiplociņa. Viņa nometa Amandas priekšā iesniegumu par steidzamu atvaļinājumu.
– Kas tad nu? – ieskatījusies papīrā, iejautājās Amanda un vērīgi nopētīja Zinu.
Tā izteiksmīgi novaikstījās, strauji apsviedās un, jau ārā iedama, izmeta par kādu tur šoferi, kurš palicis gaidīt. Amanda galvu vien nogrozīja. “Šalc zaļais mežs,” telpas viņā galā iedziedājās kontrolasistente Smaida Kviese. Vienmēr dzīvespriecīga, liela aprunātāja, arī vērīga klausītāja. Strādājot Smaida klusi čaukstināja papīrus, kaut ko pierakstīja, bet acis tā vien paslepeni šķielēja uz visām pusēm. Visvairāk viņai patika mīlas dēkas. Ja kaut ko padzirdēja, tad dziļdomīgi nopūtās, reizēm pat acis noslaucīja izrakstītā kabatas lakatiņā, runāja lēni, izgaršodama katru teikumu: “Jā, jā, tādi jau viņi ir – tie vīrieši.” Vai arī: “No viņas to varēja gaidīt, vienkārši neiedomājami!” Bet, aizgriezusies projām, Smaida nosmīnēja, sirdī nopriecādamās, ka ne tikai viņai vien šajā pasaulē nav paveicies. Arī tagad Smaida, pagaidījusi, kamēr Zina aiziet, saldā balsī uzrunāja Amandu:
– Ko nu iesāksi? Vai tikai nav kādā ieskatījusies? Pašai vīrs pie sāniem, bet še tev – steidzami atvaļinājums! Vai tikai nesaietas ar to pašu Robertiņu, tik bieži brauc abi kopā? – viņa jautājoši pavērās Amandā. – Vai, man taču Teodoram jāzvana! – viņa iesaucās.
Amanda neklausījās Smaidas vāvuļošanā un iegrima pārdomās. Ko viņa zināja par saviem kolēģiem? Varbūt Zina meklē darbu citur? Varbūt… Un Amanda iespieda galvu rokās un atcerējās nelāgo sarunu, kas notika starp viņām. Ļoti iespējams, ka arī valdes priekšsēdētājs būs kaut ko dzirdējis, bet galvenais – ko domā Zina?
– Atnāks silta vasariņa, bites ziedos dūks! – dziedāja Smaida un pienāca pie Amandas. – Ko tu sēdi kā nolēmēta, paskaties, kāds ārā laiks! Mani Teodors vedīs uz Gaujmalu un pēc tam uz restorānu. Tu tikai padomā – uz restorānu! Bet nesen viņš pat neatļāvās sev kārtīgas bikses nopirkt. Saprotams, ka par to mašīnu jau izgrūda naudu. Vilkšu zaļo zīda kleitu. Tā man piestāv, dara maigāku ādu, kājās – jaunās kurpes ar zemo papēdi, nu tās, ko tirgū toreiz nopirku. Pati zini, Teodors nav padevies augumā. Man jau patīk gara auguma, bet toties nav skops. Tik traki jau nav, vai nu vienmēr kurpes jāvelk uz augstiem papēžiem, vai ne?
Amanda piekrītoši pamāja ar galvu. Viņa pazina Teodoru. Padzīvojis vecpuisis, nu jau galvasvidus metās pliks. Pilsētā būvvaldē strādā. Toreiz gan atnāca uz saimniecību par būvdarbu vadītāju, Smaidai ar iepriekšējo kaut kā pajuka, un viņa ātri saredzēja Teodorā to, ko citas nemācēja. Kopā gāja uz saviesīgiem vakariem, devās garākos izbraukumos. “Paskatieties vien,” viņa mēdza kolēģēm teikt, “tas Teodors ir ņemams – pieklājīgas manieres, arī ģērbjas labi, tiesa, varēja būt garāks un ugunīgāks, bet tā nav nelaime.” Kolēģes piekrita un mudināja Smaidu kalt dzelzi, kamēr karsta. Smaida tā arī darīja. Teodors dabūja darbu pilsētā ar lielāku atalgojumu un drīz vien pie kantora durvīm piebrauca ar mašīnu. Sievām acis vien iepletās, kad to redzēja.
– Vai, jau pieci, bet mani mati! Un Teodors arī būs klāt! – Smaida iesaucās un, uzsaukusi Amandai “čau”, iedziedājās: – Ja zied lūpas, kvēlo skati, centies mīlu ņemt un dot.
Noklaudzēja āra durvis, un kabinetā iestājās klusums. Iezvanījās telefons. “Kas tad nu? Varbūt Valdis atgriezies no komandējuma?” Viņai pēkšņi tik ļoti gribējās, lai tas būtu viņš. “Varbūt, ka Rudīte, labākā draudzene?” minēja Amanda. Tā arī šobrīd derētu blakus. Taču nebija ne viens, ne otrs. Zvanīja no cūku fermas – esot sabojājies kartupeļu sutināmais katls. Par laimi, fermu mehāniķis bija uz vietas un solījās vainu novērst.
Pamazām telpā ienāca krēsla, iemirdzējās zvaigznes. “Vasarā saule būtu gabalā, bet rudenī vakars atnāk it kā pats no sevis. Smaida droši vien dejo ar savu Teodoru. Lai jau cilvēkam laimējas, nav jau viegla dzīve bijusi. Viņš lēnīgs, Smaida temperamentīga, labi vien būs!” Amanda nodomāja un vērpa savu domu kamolu tālāk. “Kur šobrīd Zina? Ja nu tiešām ies projām no darba? Paju sabiedrība jau arī ilgi nepastāvēs, tas nu ir pilnīgi skaidrs, jo sāk veidoties zemnieku saimniecības. Varbūt brauks projām abi ar Robertu? Bet bērni? Kur tos liks? Galu galā Zinai pašai tāds simpātisks vīrs. Nē, tas nebūs īstais iemesls. Zina bija ienācēja. Jautra un apsviedīga, slikta slava līdzi nenāca.” Un atkal Amandai atausa atmiņā nelādzīgais vakars – kā tas bija toreiz?
Viss sākās ar telīti. Amandai bija attāla radiniece – Kristīnes tante. Viņa ļoti vēlējās telīti, bet vecā govs, kā par spīti, bullēnus vien nesa. Šogad palika ālava. Kristīnes tante tikmēr lūdzās Amandu, kamēr tā piekrita padomāt par iespēju nopirkt no paju sabiedrības telīti. Par savu nodomu viņa nevienam nestāstīja, jo nebija pārliecināta, vai galarezultāts būs pozitīvs. Zināja, ka rīkosies negodīgi, bet gribējās tanti iepriecināt. Tādā sakarībā viņa vienā vakarā pēc darba aizgāja pie Zinas. Amanda tur nekad nebija bijusi.
Ķiplociņu pāris dzīvoja centra nomalē Līvānu mājā, uz turieni veda gluda taciņa, gar malām ziedēja dālijas, tālāk kā saulītes mirdzēja kliņģerītes. Pretī kā kamols vēlās kucēns un, jocīgi zibinādams baltos zobiņus, mēģināja ieķerties Amandai kājās. Juris, iznācis uz lieveņa, aicināja ciemiņu istabā. Māja smaržoja pēc tīrības. Zina tobrīd nokāsa kartupeļus, balti garaiņi apņēma viņas seju, un kartupeļu kārdinošais aromāts nonāca arī līdz Amandai.
– Labvakar jūsu mājā! – sveicināja Amanda.
– Labvakar, labvakar! – laipni atņēma Zina un norīkoja Juri, lai padod krēslu, kur Amandai apsēsties. – Jūs, meitenes, atnesiet tantei šķīvīti! – viņa vērsās pie mazajām, kuras, ziņkārīgi galviņas piešķiebušas, raudzījās atnācējā.
Lielākā rātni piegāja pie bufetes un izņēma šķīvi, mazākā vēl skatījās, tad pavirzījās tuvāk, pēc brīža jau rādīja uz kaķi un stāstīja, ka to saucot par Muri un rīta pusē noķēris peli.
– Jaukas meitenes! – ierunājās Amanda.
– Sliktas nav, bet visu dienu vienas pašas. Sarmītei drīz būs jāiet skolā, bet mazajai tikai trīs palika. Nāc nu, Amanda, bariņā, mēs vienmēr tā pavēlāk ar tām vakariņām. Agrāk nesanāk. Vienīgi ziemā, tad tā laicīgāk.
Amanda apsēdās un uzmanīgi apskatījās apkārt. Viss bija gaumīgi iekārtots, bez liekas greznības, daudz grāmatu un dažādi vērtīgi suvenīri. No sienām strāvoja siltums, mājas miers. “Tā ir laime dzīvot tādā ģimenē,” nodomāja Amanda. Un satrūkās, kad Juris piedāvāja mērci. Klāt piedzēra rūgušpienu, Amandai šķita, ka arī tam ir kāda īpaša garša. Pienāca Muris un sāka trīties gar galdu.
– Kaunies nu! – uzsauca Zina, tomēr cēlās un iedeva kaķim gabaliņu gaļas. – Bez viņa mēs būtu pazuduši. Tagad rudenī peļu ka biezs. Tā inde viņām bijusi nebijusi, cita lieta, kad pārstaigā peļu junkurs!
Vakariņas bija paēstas. Meitenes kopā ar tēvu aizgāja gaidīt miedziņu, bet Zina, nomazgājusi traukus, apsēdās blakus Amandai. Kad viņas bija brīdi parunājušās, Amanda cēlās kājās, tā arī nevarēdama pateikt īsto nāciena iemeslu. Pārāk balta likās šī māja, lai tajā runātu netīkamas lietas.
– Iznāc līdzi – galvu izvēdināsi, – Amanda vedināja Zinu. Āra gaisā vieglāk veicās saruna, un Amanda ierunājās: – Vai nav kāda telīte sajaukta ar bullīti?
– Nē, nedomāju vis, – Zina papurināja galvu.
– Varbūt tomēr ir? Tā taču var gadīties? – Amanda neatlaidās. – Kāpēc nevar! Pagājušajā gadā bija tāda kļūda! Atceries, ka Smaidu no darba gandrīz atbrīvoja.
– Neticu gan, ka šogad viņa pielaistu tādu kļūdu, aušīga jau ir, bet gan jau tika mācība.
“Nu tad nekā,” mazliet vīlusies, nodomāja Amanda un, ievilkusi elpu, vienā rāvienā izteica nāciena iemeslu. Zina stāvēja kā ar ūdeni aplieta. Atguvusies no dzirdētā, viņa stingri noteica:
– Nekādas mainīšanās – ja ir telīte, tad ir telīte! Ko tu iedomājies, lai es tīšuprāt pārdotu telīti par bullīti? Tas nekad nenotiks, dzirdi – nenotiks! Rau, tepat Austrai atnesās govs, piedzima telīte. Lai tā tava tante pērk no viņas. Bet tā mānīties gan nav prāta darbs, šīs domas met ārā no galvas. Izbeigsim šo sarunu! Domāju, ka tāpat esi atnākusi ciemos, tagad ej un nekad vairs te nenāc, – Zinai aizžņaudzās balss.
Amanda paklausīja. Vienu brīdi viņa gribēja griezties atpakaļ, bet kaut kā nevarēja. Mājās pārnākusi, pat neiedegusi uguni, viņa ielīda gultā. Naktī Amanda gulēja slikti, īsi pēc pirmajiem gaiļiem pamodās un tā arī neaizmiga. Brīdi pavārtījusies, viņa cēlās augšā. Rīts rādījās saulains, bet Amandai šī gaisma koda acīs, jo bija tāda sajūta, ka visi redzēs un sajutīs viņas sarunu ar Zinu.
Taču Zina izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Vēl jo vairāk – viņa atnesa skaistus ābolus. Viss bija it kā savā vietā, bet sarunas vienalga nevedās, kā varēja vēlēties. Būtu uz vietas Valdis, arī neizjustu smagumu, vai priekšsēdētājs. Iespējams, viņš nojauš, ka speciālistu starpā iezadzies vēsums. Vai nu citādi būtu apturējis Amandu un tā zīmīgi noteicis kaut ko par kolektīvu un rudens tuvošanos. Lūk, Zina uzlika uz galda iesniegumu par atvaļinājuma piešķiršanu, kaut gan par to nebija iepriekš runājusi. “Pag, piezvanīšu Austrai, tai vajadzētu zināt – taču labas draudzenes.” Tad Amanda attapās, ka Austra šovakar deju mēģinājumā, gatavojas zonālajai skatei. Kāpēc tā vajadzēja notikt? Tad viņa te nesēdētu, bet priecīgi dotos mājās.
Pie kantora piebrauca mašīna. Noklaudzēja āra durvis, kāds nāca tieši uz viņas kabinetu. Amanda pacēla galvu – uz sliekšņa stāvēja priekšsēdētājs.
– Amanda, tu vēl te? Mājās gaiši logi, bet tu sēdi kantorī? Es kādas dienas nebūšu, rīt piezvani uz rajonu un atgādini par kombikormu, Rīgā mēģināšu vēl pāris tonnu izklapatāt, tad jau izvilksim līdz gada beigām.
– Priekšsēdētāj, te Zina uzlika iesniegumu par atvaļinājumu, esot steidzīgi vajadzīgs.
– Jā, es to nokārtoju. Braukšu uz Rīgu un paņemšu viņu līdzi, lai nav jābrauc ar autobusu. Tu jau zini, ka viņas brālis apprecējās – nu jau gadi pieci būs. Tagad ir mantinieks paaudzies un aicina Zinu par krustmāti. Tik sīki nezinu, bet katrā ziņā atbraukšot arī tālāki radi, kā jau tādā reizē. Zina paņēma atvaļinājumu, lai varētu kārtīgi izciemoties. Pēc pāris dienām turp dosies arī Juris ar meitām. Sīkāk nezinu, tikai to, ka Austra pieskatīs māju.
– Kā, vai tad viņa? – pašai pret savu gribu paspruka Amandai.
– Ko viņa? – savukārt brīnījās priekšsēdētājs. – Būs jau labi, tagad teci žigli uz māju. Varbūt aizvest?
– Nē, es pati, – noteica Amanda un ar pilnu krūti ieelpoja vēso rudens gaisu.
Mēness vēlīgi rādīja ceļu. “Smaida ar Teodoru droši vien vēl dejo,” iedomājās Amanda un norāja sevi, ka bijusi tik liela muļķe, ka domājusi tik slikti par Zinu. Pie mājas viņa apstājās. Logos silti mirdzēja uguns, bet tās gaismā kustējās tik pazīstamais siluets. “Valdis! Kāda laba diena!” priecājās Amanda un vēra dzīvokļa durvis.
— Ieva Pētersone
