Latvijas valsts svētku laiks rudenī alūksnietes Daces Sniķeres-Kļitko ģimenē ir īpašs: 18.novembrī dzimšanas diena ir viņai pašai, bet meitai Elizabetei nākamajā dienā ir vārdiņa svētki. Meitiņa ir Daces acuraugs un allaž prot pārsteigt.
Latvijas patriote no mazām dienām
Dace atceras, ka savu jubileju svinējusi gandrīz katru gadu Rīgā, kad apmeklēja svētku salūtu un pēc tam restorānu kopā ar radiem. Tas devis tonusu un patriotisku iedvesmu. Dace saka mīļu paldies vecākiem – māmiņai Lidijai un tētim Aivaram, kuri iesākto ģimenes tradīciju 18.novembrī doties uz Rīgu ievērojuši. Tikai vienreiz iesāktais tradicionālais dzimšanas dienas brauciens beidzies netālu – pie Alsviķiem, jo tobrīd ļoti stipri snidzis un ceļš bijis pieputināts. Visspilgtāk atmiņā palikusi 21. dzimšanas diena, jo tad pirmo reizi viņa kopā ar viesiem rīkojusi karaoke dziedāšanas tūri.
Patriotiskas jūtas jubilārei saistās ne tikai ar savu un Latvijas dzimšanas dienas datumu – 18.novembri, bet arī ar Baltijas ceļu, kurā viņa kopā ar ģimeni piedalījās, būdama bērnudārza vecumā. “Tas ir atstājis neizdzēšamas atmiņas,” atzīst jubilāre.
Alūksne – vieta mērķtiecīgam cilvēkam
Alūksnē Dace jūtas kā zivs ūdenī. Viņa ir dzimusi, augusi un mācījusies Alūksnē. Jubilāre atzīst – viss, kas ir vajadzīgs, ir Alūksnē: klusums un miers. Pēc E.Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas absolvēšanas četrus gadus studējusi augstskolā “Turība”, kur tobrīd mācījās arī māsa Inese. Neilgi pēc mācībām intereses dēļ un tādēļ, lai papildinātu savas svešvalodu prasmes, strādājusi ārpus Latvijas. Bet pēc atgriešanās domas par strādāšanu ārzemēs izgaisušas pašas no sevis.
Tagad jaunā sieviete atzīst, ka ir mērķtiecīga, tālab viņas ieceres un plāni piepildās. Piemēram, pēc devītās klases jau zinājusi, ka vēlas savu dzīvi saistīt ar uzņēmējdarbību, viesmīlību un izklaides industriju. Pēc četru gadu studijām, saprotot, ka Rīga nav viņas pilsēta, Dace atgriezās Alūksnē, lai piepildītu mērķi. Par mērķtiecīgu jauno sievieti noteikti uzskata visi viņas radi un kolēģi, draugi un paziņas. „Esmu ieviesusi savā ģimenē un darba kolektīvā nozīmīgu Ziemassvētku tradīciju, par ko tagad lielākā daļa no tajā iesaistītajiem man ir ļoti pateicīgi. Proti – sanākot kopā, paņemam katrs sarkanu lapu un zelta krāsas pildspalvu, lai uzrakstītu nākamgad sasniedzamos mērķus, ko vēlamies piepildīt. Šo lapu ievietojam aploksnē un nākamā gada Jāņos varam salīdzināt, kas ir sasniegts un kas vēl jādara,” atklāj Dace.
Iekšējā pasaule
Kāda ekstrēma nodarbošanās – braukšana ar mašīnu pa Alūksnes ezera ledu – bija Daces aizraušanās kopš laikiem, kad pirmo reizi viņas tētis ar entuziastu grupu to noorganizēja. Sarunas laikā Dace atklāj, ka viņai ir bail no suņiem. Tomēr ar tagadējiem draugiem viņa katru gadu Starptautiskajā sieviešu dienā dodas uz suņu skriešanās sacensībām. Draugi atvedot uz sacensību vietu nelielu rudu suņuku Linci, ar kuru Dacei jātiek pāri visiem šķēršļiem.
Lai arī daudz laika nevar atlicināt tādām nodarbēm kā grāmatu lasīšana un mākslas filmu skatīšanās, Dace tomēr cenšas izlasīt kādu labu grāmatu un noskatīties aizraujošu filmu. No iecienītākajām filmām viņa min filmas „Ideālā pasaule” un „Zaļā jūdze”. „Vai jūs esat lasījusi Braiena Treisija grāmatas?” jautā Dace un pastāsta par savu ieradumu labu grāmatu pārlasīt vairākkārtīgi un iegūt jaunas atziņas, izprast tekstu ar nobriedušāka, pieredzējušāka cilvēka skatījumu. Stāstot par savu pēdējā laika nodarbošanos brīvajā laikā, Dace atklāj, ka tie ir rokdarbi un būšana dārzā. Lielais nākamā gada mērķis ir saistīts ar dārzu un vēlmi iekopt to, radot skaistu vidi. “Tur ir fantastisks skats uz ezeru! Tā ir īsta miera osta, kur apkārt nav trokšņa, laiks apstājas, uzmācīgās domas un stress izgaist,” stāsta Dace.
— Jana Baltaisbrence
