Sākums 3.novembra laikrakstā
Uz kādu kara spēli vajadzēja doties otrajā reizē?
Otrās Baltijas valstu armiju kopējās taktiskās mācības tika organizētas Lietuvā Pabrades poligonā no 1994.gada 11. līdz 15.jūlijam ar mērķi pārbaudīt mūsu nacionālo vienību spējas un gatavību darboties baltiešu starptautisko miera uzturēšanas spēku vienības sastāvā. Mācības organizēja Lietuvas Aizsardzības spēku galvenais štābs. Mācību vadītājs bija Lietuvas armijas pulkvedis Ginters Tamulaitis, viņa vietnieki bija no Latvijas – mobilo strēlnieku bataljona komandieris pulkvedis Ēriks Melnis, no Igaunijas – pulkvežleitnants Marts Tiru.
Uz mācību laiku tika izveidots Baltijas bataljons “Baltbat” triju nacionālo rotu sastāvā. Par bataljona komandieri bija nozīmēts lietuvietis pulkvežleitnants Viktors Marinsks. Lietuviešu vienību mācībās pārstāvēja mobilie strēlnieki no brigādes “Dzelzs vilki”. “Baltbat” komandiera vietnieki bija no Igaunijas – majors Alers Alamans, no Latvijas – mobilo strēlnieku bataljona komandiera vietnieks majors Pēteris Mičuls. “Baltbat” komandiera vietnieki vienlaikus bija arī nacionālo vienību komandieri.
Uz to brīdi oficiāls valdības lēmums par “Baltbat” rotas izveidošanu bija tikai igauņiem. Tāpēc igauņu vienība jau sastāvēja no Kuperjanova bataljona karavīriem, kuri bija brīvprātīgi pieteikušies dienestam miera uzturēšanas spēkos.
Mācību dalībniekiem vajadzēja sagatavoties un būt gataviem darbībām, kas raksturīgas miera uzturēšanas spēku operācijām: rīcībai buferzonu novērošanas posteņos, kājnieku un mobilajās patruļās, bāzes iekšējos norīkojumos un sardzēs, pārsvarā bez šaujamieroču pielietošanas, prasmīgi komunicējot ar konfliktējošām pusēm, bet garantējot civiliedzīvotāju un pašu spēku drošību un aizsardzību no bruņotiem uzbrukumiem, mīnām un teroraktiem. Komunikācija mācību uzdevumu izpildes laikā bija paredzēta pamatā angļu valodā.
Pirms mācību sākuma mūsu bataljonam Alūksnē bija jāsagaida un jāuzņem Igaunijas vienība, jāizveido kopēja kolonna un jāpārvietojas aptuveni 400 kilometri no Alūksnes uz Pabradi Lietuvā ar nakšņošanu Daugavpilī un Latvijas-Lietuvas robežas šķērsošanu.
Mācību dalībnieku skaits šoreiz nebija plānots liels. Bija jāsagatavo “Baltbat” taktiskajām mācībām nacionālo miera uzturēšanas spēku vienību 50 cilvēku sastāvā.
Laika apmācībām un komandu sagatavošanai mūsu rīcībā bija pietiekami daudz – gandrīz trīs mēneši. Bija jāņem vērā jūlija otrajai pusei raksturīgie meteoroloģiskie apstākļi: augstas gaisa temperatūras, negaisi ar vētrām, lietu un krusu. Dzīvošana uz visu mācību laiku bija jānodrošina pašiem teltīs, ēdināšana – no savas lauka virtuves.
Apgādes jautājumos šoreiz vajadzēja rēķināties tikai ar paša bataljona rīcībā esošajiem resursiem. Steidzamības kārtā pēc uzdevuma saņemšanas atkal nācās grozīt 1994.mācību gada plānu un visas apmācību aktivitātes un darbus pakārtot starptautiskajām taktiskajām mācībām Lietuvā.
Kā vērtējām savu gatavību “Baltbat” spēlei?
Jūnija sākumā atvaļinājām pirmā iesaukuma karavīrus, kuri bija nodienējuši 18 mēnešus. Aizgāja rezervē visi mūsu labi apmācītie vieglie kājnieki, autovadītāji un atbalsta dienestu speciālisti. Otrais iesaukums bataljonā skaitliski nebija liels. Daļu no šiem karavīriem bijām aizsūtījuši uz instruktoru skolu, liela grupa gatavojās stāties aizsardzības akadēmijā. Trešais iesaukums bataljonā vairs nenotika. Iesaucamos kopš 1993.gada rudens uzņēma jaunkareivju mācību centrs Lilastē. Nodrošinājums ar obligātā dienesta karavīriem apsīka. Pēc pirmā iesaukuma karavīru atvaļināšanas bataljona personāla skaitliskais sastāvs un kaujas spējas būtiski samazinājās.
Bataljona dzīvē joprojām bija daudz saimniecisko darbu, kuru izpildi vajadzēja nodrošināt pašu spēkiem. Pēc personāla pārgrupēšanas strēlnieku rotas sastāvā palika tikai divi otrā iesaukuma strēlnieku vadi, kas nebija sagatavoti miera uzturēšanas spēku misijām. Šo spēku taktikas rokasgrāmatu angļu valodā mums uzdāvināja inspektori no Dānijas Aizsardzības ministrijas. Ņemot vērā nelielo mācībās iesaistīto spēku skaitlisko sastāvu, bataljona karavīru apmācības līmeni un iegūto starptautisko mācību pieredzi, divu mēnešu laikā mēs bijām spējīgi sagatavoties un “Baltbat” mācību uzdevumus izpildīt labi.
Kā veidojām “Baltbat” spēles dalībnieku komandu?
Nolēmu “Baltbat” mācībām Latvijas nacionālo vienību sagatavot divu vadu sastāvā un spēles uzdevumus izpildīt ar vienu strēlnieku vadu un vienu apgādes un transporta vadu. Šīs apakšvienības liku nokomplektēt ar ziemas mācībās Igaunijā pieredzi ieguvušajiem otrā iesaukuma karavīriem, kā arī tajās iesaistīt pieredzējušus virsniekus un virsdienesta instruktorus. Par nacionālās vienības komandieri nozīmēju bataljona komandiera vietnieku majoru Pēteri Mičuli.
Strēlnieku vadu apmācīt miera uzturēšanas spēku taktikā un sagatavot to darbībai īpaši karsta laika apstākļos tika uzdots strēlnieku rotas komandierim virsleitnantam Aivaram Vizulim. Par “miera uzturēšanas spēku” vada komandieri bija nozīmēts kapteinis Ingvars Griška. Šī vada sastāvā no štāba rotas tika iekļauti sakaru grupas komandieris seržants Helmuts Zariņš un izlūku grupas komandieris seržants Ainārs Grebūns. “Miera uzturētāju” pienākumos bija ne tikai apgūt taktiku, bet arī sagatavot nepieciešamo ekipējumu un aprīkojumu: darbarīkus, smilšu maisus, kokmateriālus, naglas un citus līdzekļus novērošanas posteņu, aizsardzības pozīciju un nometnes objektu izbūvei. Visiem karavīriem bija jāiemācās un jābūt gataviem dziedāt valsts himnu un dziesmu “Te ir Latvija, te ir Gaujmala, mūsu tēvu dzimtene”.
Apgādes un transporta vadu apmācīt un sagatavot tālajam reisam turp un atpakaļ, vasaras nometnes iekārtošanai un sadzīves nodrošināšanai poligona apstākļos, ūdens un pārtikas piegādēm tika uzdots apgādes un transporta rotas komandierim leitnantam Aināram Ozoliņam. Viņa komandā darbojās transporta vada komandieris virsniekvietnieks Alvis Voits, tehniskā dienesta inženieris majors Oļegs Savčenko, medicīnas dienesta priekšnieks virsleitnants Nikolajs Gonšteins, pārtikas dienesta priekšnieks virsleitnants Jānis Priede un ēdnīcas priekšnieks seržants Māris Ievednieks.
Autovadītāju grupa tika nokomplektēta ar pieredzējušiem tālbraucējiem šoferiem – profesionāļiem, kuriem bija tiesības pārvadāt cilvēkus un transportēt piekabes. Šīs grupas kodolu veidoja virsdienesta instruktori Aivars Aizupietis, Aivars Meļņa, Aleksandrs Pometuns un Igors Pavlovs. No viņu darba, cik tehniski nevainojami tiks izpildīts tālā marša uzdevums, bija būtiski atkarīga mūsu kopējā veiksme.
Aizsardzības spēku komandiera pavēlē noteiktajos termiņos visus sagatavošanās pasākumus bijām izpildījuši, sagatavojušies un varējām doties uz mācībām. Karavīri bija tērpti izskatīgos, jaunos vasaras lauka formas tērpos un Čehijā ražotos armijas zābakos. Ķiveres nokrāsojām zilā krāsā. Uz formas tērpiem uzlikām nacionālās vienības atpazīšanās zīmes. Par to laikus bija parūpējies mantu dienests leitnanta Aivara Ratmaņa vadībā.
Visi kravas automobiļi bija nokrāsoti vienādi zaļganbrūnā maskējošā krāsā. Personāla pārvadāšanai bija sagatavots ērts autobuss. Bijām saņēmuši arī jaunu sanitāro karieti. Pilnīgi mobils bija viss ēdināšanas komplekss: ūdens cisterna, elektroģenerators un ledusskapis, lauka virtuve, ēdnīca un 50 litru alus muca ar “Raunas alu” lietuviešu brāļiem.
Nedēļu pirms mācību sākuma uz Lietuvu piedalīties mācību plānošanā “Baltbat” štābā tika komandēts majors Pēteris Mičuls. Norunātajā dienā un stundā sagaidījām vienību no Igaunijas pulkvežleitnanta Marta Tiru vadībā un mobilo radiosakaru staciju no savu Aizsardzības spēku štāba bataljona, organizējām savstarpējos sakarus kolonnā un devāmies ceļā uz Daugavpili.
Kā notika spēle?
Mums “Baltbat” mācības sākās jau 11.jūlijā ar 400 kilometrus garu maršu no Alūksnes uz Pabradi. No Alūksnes izbraucam pulksten 15.00 ar aprēķinu, pārvietojoties kolonnā ar vidējo ātrumu 40 kilometri stundā, piecu stundu laikā sasniegt Daugavpili. Tur robežsardzes bataljonā bija sarunāta pārnakšņošana. Tehniska rakstura problēmas ceļā radās karsto laikapstākļu dēļ. Smagi nokrautajiem kravas automobiļiem ar piekabēm pie kustības ātruma 50-60 kilometri stundā sāka pārkarst dzinēji. Visi mūsu bataljona un igauņu vienības autovadītāji bija pieredzējuši šoferi. Nolēmām palielināt kustības ātrumu, kur tas bija atļauts, līdz 70-80 kilometriem stundā. Ļoti traucēja štāba bataljona atsūtītā sakaru mašīna. Tālajam maršam tā nebija sagatavota, motors bieži slāpa. Kolonnu nācās vairākas reizes apstādināt. Par tehnisko palīdzību kolonnā bijām laikus padomājuši. Kopīgiem spēkiem sakaru automobilis tika remontēts un braucām tālāk. Līdz Daugavpilij kolonnu pavadīja militārās autoinspekcijas automašīna ar bākugunīm. Privātā transporta uz šosejas bija maz, ceļš kustībai bija brīvs. Kolonna aiz Rēzeknes pie ātruma apmēram 80 kilometri stundā izstiepās divu kilometru garumā. Droši vien, vērojot to no malas, skats bija iespaidīgs. Redzēju ceļmalā pie kādas lauku mājas saimnieci, kura, ieraugot mūsu kolonnu, nokrita ceļos un meta krustus. Mēs traucāmies garām viņas mājām ar lielajām armijas mašīnām kā uz ugunsgrēku.
Marša otrais posms no Daugavpils līdz Pabradei rīta dzestruma iespaidā ritēja raitāk. Uz robežas tikām rūpīgi muitoti, ieroču pārbaude tika veikta pēc numuriem. Šī procedūra mūsu kolonnu būtiski neaizkavēja, jo nepieciešamos dokumentus laikus bijām sagatavojuši. Marša laikā Lietuvas teritorijā tehniska kļūme atgadījās igauņu vienībai. Pārkarsa un sāka svilt mobilās lauka virtuves šasija. Risinājumu atrada igauņu karavīri paši. Viņi iecēla virtuvi automobiļa kravas kastē, un maršs turpinājās. Ap 11.00 kolonna veiksmīgi sasniedza Pabrades poligonu. Todien poligons atgādināja improvizētu tuksnesi. Gaisa temperatūra sasniedza gandrīz 40 grādus virs nulles. Putekļu mākoņi mutuļiem vēlās aiz automobiļiem. Zāle un sūnas zem kājām no karstuma čaukstēja. Kājas grima dziļi smalkajās poligona smiltīs. Karavīriem formas tērpos un pilnā ekipējumā nebija viegli.
Pēc oficiālās “Baltbat” mācību atklāšanas vienības ierīkoja nometnes un vairākus kontrolposteņus. Jau pirmās mācību dienas vakarpusē tika izvērsts mobilais kontrolpunkts, novērošanas posteņi un iekārtotas aizsardzības pozīcijas. Nosacītajā buferzonā sākās konfliktējošo pušu aktivitāšu imitēšana. To uzdevumu veica lietuviešu izlūku rota un inženiersapieru rota. Uz šīm aktivitātēm posteņiem vajadzēja atbilstoši reaģēt, ziņot un dokumentēt. Ik pēc astoņām stundām notika darba vietu maiņa. Nogurdinoša bija darbība 12 kilometrus garajos patruļgājienos pilnā ekipējumā. Ar piesardzību, atjautību un modrību vajadzēja darboties mobilajās patruļās un ceļu kontrolpunktos, jo šajās mācību vietās pretim darbojās diversanti un teroristi civiltērpos.
Latviešu vienības īpašs uzdevums bija visu mācību dalībnieku interesēs ierīkot novērošanas paraugposteni. Mūsu karavīri to paveica nevainojami, jo visu nepieciešamo novērošanas posteņa ierīkošanai bijām laikus sagatavojuši Alūksnē un paņēmuši uz Pabradi līdzi. Kā paraugobjekts tika atzīta arī mūsu vienības lauka nometne.
Katru dienu tika rīkotas kopējās karavīru sadraudzības vakariņas. Pirmajā dienā tās organizēja lietuvieši, otrajā – latvieši, trešajā – igauņi. Kad pienāca mūsu kārta, uzlikām labi atdzesētu lielo “Raunas alus” mucu. Karavīru sajūsmai par alu pēc ilgajiem norīkojumiem svelmē nebija gala! Šo vakariņu sadziedāšanās daļā skanēja: “Te ir Latvija, te ir Gaujmala, mūsu tēvu dzimtene…”.
No Latvijas Aizsardzības spēku vadības mobilo strēlnieku bataljona karavīru darbību “Baltbat” mācībās novēroja un vienībai augstu vērtējumu deva Aizsardzības spēku komandiera vietnieks pulkvedis Jānis Klovāns. Pēc četru dienu garajām pirmajām “Baltbat” mācībām Lietuvā ar labi izpildīta pienākuma apziņu atgriezāmies Alūksnē. No Pabrades līdz Alūksnei 400 kilometrus garo atpakaļceļu pārvarējām vienā elpas vilcienā. Bijām gandarīti, ka esam izcīnījuši tiesības uz vietu baltiešu miera uzturēšanas spēkos.
Ko deva mums “Baltbat” mācības Lietuvā?
Mobilo strēlnieku bataljons vēlreiz godam pārstāvēja Latvijas Aizsardzības spēkus starptautiskajās mācībās, dotos uzdevumus izpildīja labi, karavīri parādīja savu varēšanu un apliecināja gatavību starptautiskajām misijām. Bataljons ieguva vērtīgu tālo maršu pieredzi un pierādīja rīcībspēju dalībai starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās multinacionālas vienības sastāvā. Neapšaubāmi dalība un sniegums “Baltbat” mācībās bija mūsu otrais veiksmes stāsts.
Četru dienu garajās un intensīvajās “Baltbat” mācībās bataljona karavīri apliecināja savu varēšanu un atgriezās Alūksnē pārliecināti, ka esam izcīnījuši vietu baltiešu miera uzturēšanas vienībā. Taču tās bija kārtējās ilūzijas. Jau jūlija beigās par alūksniešu bataljonu kā kandidātu uz “Baltbat” vairs nediskutēja. Dzīve ienesa savas korekcijas, un “Baltbat” perspektīva no mums novērsās. Pilnīgi loģiski ar savu izdevīgo vietu “Baltbat” izmitināšanai un sagatavošanai Alūksnes garnizonu izkonkurēja Ādažu garnizons.
Pateicība no vadoņa
Alūksni 1994.gada 23.jūlijā sakarā ar Keggi velobraucienu apmeklēja Valsts prezidents Guntis Ulmanis ar kundzi. Mēs par Valsts prezidenta vizīti uzzinājām nejauši, jo bataljona apmeklēšana nebija Valsts prezidenta darba programmā. Tomēr nolēmām sagatavoties un svinīgi sagaidīt viņu ar godasardzi ziedu nolikšanas pasākumā pie 7. Siguldas kājnieku pulka pieminekļa vietas. Ieraugot karavīru godasardzi, Valsts prezidents bija ļoti pārsteigts. Pēc mana ziņojuma viņš jautāja saviem palīgiem: “Vai tad Alūksnē ir mūsu karavīri? Kāpēc es par to neesmu informēts? Kāpēc vienības apmeklējums nav iekļauts vizītes darba programmā?” Viņš lika nekavējoties izdarīt grozījumus protokolā un iekļaut tajā tikšanos ar bataljona karavīriem. Pēc bāzes apskates un sarunas ar karavīriem Guntis Ulmanis interesējās, kā mums izdodas ar tik mazu karavīru skaitu sakopt 40 hektārus lielo teritoriju. Izskaidrojām. Atvadoties Valsts prezidents un augstākais mūsu bruņoto spēku vadonis izteica bataljona karavīriem pateicību par cītību dienestā. Mēs atbildējām: “Gods kalpot Latvijai!”
Dobeles izaicinājums
Krievijas armijas vienības cita pēc citas 1994.gada jūlijā un augustā atstāja Latviju. Atbrīvojās daudzas karapilsētiņas. Vienas tika atdotas pašvaldībām, citas pārņēma Aizsardzības ministrija. Tās vajadzēja apsargāt. Šādu uzdevumu – apsargāt karapilsētiņu “Dobele-2” Gardenē jūlija beigās saņēma arī mobilo strēlnieku bataljons ar perspektīvu izveidot tur lielu jaunkareivju mācību centru. Dobelē ieradāmies 2.augustā. Sākot ar 2.augustu bataljons nodrošināja karapilsētiņu apsardzi un apsaimniekošanu divos garnizonos: “Dobelē-2” un Alūksnē.
Atrodoties Dobelē, 3.augustā pilnīgi negaidīti saņēmu pavēli nekavējoties nodot bataljonu majoram Dainim Rengartam no Jelgavas Robežsardzes bataljona un 4.augustā doties ilglaicīgā mācību komandējumā uz Vāciju. Viss notika tik sasteigti, ka neuzspēju pat korekti nodot vienību jaunajam komandierim un atvadīties no bataljona karavīriem. Man bija slikta sirdsapziņa, jo aizvedu alūksniešus prom no mājām uz 300 kilometrus tālo Dobeli, līdz galam nepaskaidrojot, kāpēc tas tika izdarīts.
Toreiz varas gaiteņos jau klīda viedoklis,vai Alūksnē vispār ir vajadzīga armijas vienība. Nācās domāt par bataljona turpmāko likteni. Prognozes liecināja, ka decembra sākumā pēc labi apmācīto otrā iesaukuma karavīru atvaļināšanas rezervē vienība pārtaps par maznozīmīgu un primitīvu garnizona vietējās apsardzes un saimniecības darbu rotu, kuras lietderība Alūksnē tiks apšaubīta. Tā arī notika.
Kad no Aizsardzības spēku vadības saņēmu piedāvājumu ar alūksniešu spēkiem izveidot Dobelē jaunkareivju mācību centru, tam piekritu, jo saskatīju šajā projektā arī mobilo strēlnieku bataljona perspektīvu. Taču lielie pārmaiņu vēji pēkšņi un neatgriezeniski aizrāva mani līdzi jauniem un nezināmiem izaicinājumiem. Armijā visa dzīve ir pakārtota pavēlēm un karavīra pienākums ir tās bez ierunām pildīt.
Līdz 4000 jaunkareivju liela Dobeles mācību centra projekts nepietiekamo resursu apstākļos bija kārtējā ilūzija. Karapilsētiņas “Dobele-2” infrastruktūru Krievijas armijas vienība aizejot faktiski bija iznīcinājusi. Remontdarbos vajadzētu ieguldīt milzīgus resursus. Stipri nolietotās un vandaļu izdemolētās bāzes atjaunošanai nebija jēgas.
Ilūziju ēnā
Par budžetu Nacionālo bruņoto spēku attīstībai lēma politiķi, un viedokļi bija dažādi. Spēcīgs kaujas mobilo strēlnieku bataljons, kāds tas bija iecerēts un aprakstīts attīstības koncepcijā 1992.-1994.gadam, finanšu trūkuma dēļ ne līdz 1994.gada augustam, ne arī turpmākajos gados Alūksnē izveidots nebija.
Gada nogalē Nacionālajos bruņotajos spēkos notika lielas strukturālās reformas, kuru rezultātā Aizsardzības spēki tika likvidēti, bet mobilo strēlnieku bataljons bija iekļauts jaunizveidotās mobilo strēlnieku brigādes sastāvā. Sākot ar 1995.gadu, bataljona turpmākā attīstība bija atkarīga no Ādažu garnizonā dislocētās mobilo strēlnieku brigādes vadības lēmumiem un plāniem. Vienības personāla skaitliskais sastāvs saruka līdz rotas līmenim. Galvenie uzdevumi bija iekšējās apsardzes norīkojumi un saimniecības darbi. Sākās cīņa par bataljona eksistenci. Laika posmā no 1995.gada pavasara līdz 1996.gada rudenim divas reizes tika ierosināts un uzsākts Alūksnes garnizona likvidēšanas process. Bet katrreiz pašā kritiskajā brīdī likvidēšanas komisijas izdevās pārtvert un panākt likvidēšanas procesa pārtraukšanu. Kad 1996.gada oktobrī stājos mobilo strēlnieku brigādes komandiera amatā, stingri iestājos par Alūksnē dislocētā bataljona pastāvēšanu. Toreiz izstrādājām jaunu mobilās strēlnieku brigādes attīstības koncepciju 1996.-2000.gadam. Mobilo strēlnieku bataljons tajā bija iekļauts kā pastiprināta smago kājnieku kaujas vienība pēc Somijas armijas kājnieku bataljona parauga un vienlaikus arī kā militāra autoskola kaujas mašīnu vadītāju sagatavošanai visas brigādes interesēs. Brigādes attīstības koncepciju 1996.gada oktobrī ziņoju Valsts prezidentam Guntim Ulmanim, un tā tika atbalstīta. Taču finansējums koncepcijas īstenošanai piešķirts nebija. Jaunais pastiprinātā mobilo strēlnieku bataljona projekts 1996.-2000.gadam palika nerealizēts.
Liktenīgās sakritības
Mobilo strēlnieku bataljonu Alūksnē komandēju neilgi – tikai vienu gadu un astoņus mēnešus. Neņemot vērā visas piedzīvotās ilūzijas, dienesta laiks bataljonā bija interesants un vērtīgs dzīves posms.
Bataljona vēsture neizpalika arī bez vairākām liktenīgām sakritībām. Atmiņā palicis kāds spilgts gada notikums pie 7. Siguldas kājnieku pulka pieminekļa vietas. Tā bija saulaina Pirmsjāņu diena – 20.jūnijs. Bataljona karavīri parādes formas tērpos nostājās pie pieminekļa vietas svinīgā ierindā. Atklājām pulka 75.gadadienas atceres pasākumu. Svētbrīdi vadīja bataljona kapelāna pienākumu izpildītājs dižkareivis Jānis Pauļuks. Svētbrīža laikā pēkšņi virs mums savilkās neliels lietusmākonis un īsa, spēcīga lietusgāze nolija tieši uz pieminekļa kalna. Pāris minūšu laikā visi karavīri izmirka, kā saka, līdz pēdējai vīlītei. Lietus beidzās vienlaikus ar kapelāna svētrunu. Un atkal spīdēja saule. Vai tas bija augstāku spēku vēstījums mums? Vai saņēmām svētību kādai misijai? Vai notika meteoroloģisko apstākļu dīvaina sakritība? Katram šo faktu ir tiesības skaidrot, vadoties pēc personīgās pārliecības.
Karavīra darbs ir pārpilns ar neprognozējamām pārmaiņām, stresa pilniem izaicinājumiem un sevišķi bīstamām aktivitātēm. Bataljonā vairākkārt piedzīvojām situācijas, kad šķita – esam nonākuši pilnīgā strupceļā. Taču tad pēkšņi notika kāda liktenīga sakritība un problēma rada risinājumu. Vai izpalīdzēja augstāka saprāta griba? Šķiet, ne bez tās mums izdevās sakārtot sarežģītas lietas, izpildīt atbildīgus uzdevumus, novērst garnizona likvidēšanu un panākt pašu svarīgāko – dienesta laikā līdz 1994.gada augustam bataljonā nebija bojā gājušu vai fiziski sakropļotu karavīru. Paldies Dievam, Viņš bija ar mums!
— Ēriks Melnis,
mobilo strēlnieku bataljona komandieris no 04.12.1992. līdz 04.08.1994, militāro zinātņu doktors,
atvaļināts pulkvedis
