Atspoguļojot sabiedrībai svarīgas norises, reizēm nākas pakavēties pie sāpīgiem jautājumiem, kas saistīti ar iedzīvotāju neapmierinātību un nezināšanu, un cilvēkiem, kuri tos atbalsta grūtībās. Šoreiz runa ir par tiem sirdsgudrajiem cilvēkiem, kuri iedzīvotāju nebūšanās, samilzušu problēmu gadījumos uzklausa un kopā ar tiem meklē problēmu risinājumus. Tie ir sociālie darbinieki un pašvaldību sociālo dienestu vadītāji.
Nepieciešami prasmīgi
vadītāji
Latvijas Sociālo dienestu vadītāju apvienības valdes priekšsēdētāja Iveta Sietiņsone, pagājušajā nedēļā viesojoties Alūksnē, labprāt dalījās savās pārdomās par sociālajiem pakalpojumiem un aktualitātēm dienestu darbībā. Lai arī sociālo jautājumu sistēma daudzās pašvaldībās ir pietiekami attīstīta un iedzīvotāji no sociālajiem dienestiem saņem palīdzību, vienmēr būs uzlabojumi, ko varētu veikt.
I.Sietiņsone uzsver, ka Latvijas pašvaldību sociālo dienestu vadītājiem jāapgūst līderu un komandas vadības prasmes. “Līdz šim zināšanas par kolektīvu vadību esam apguvuši, lasot atbilstošu literatūru, ja vien tam ir bijis pietiekami daudz laika,” stāsta I.Sietiņsone. Līdz ar to bija jāmeklē veids, kā nozares profesionāļiem būt zinošiem stratēğiskās plānošanas, klientu apkalpošanas, finanšu vadības jautājumos. Jāzina, kā veicināt sadarbību komandā un kā pieņemt lēmumus, risināt konfliktus. Tādēļ šoreiz sociālo dienestu vadītāji no gandrīz visām Latvijas pašvaldībām bija pulcējušies Alūksnes Kultūras centrā. Tikšanās laikā viņi piedalījās biedrības “Spring Valley” valdes priekšsēdētājas, vadības attīstības direktores, konsultantes un pasniedzējas Rūtas Lūses vadītāju prasmju attīstības apmācību kursos. Mācību laikā Alūksnē viņi apguva mācību programmu “Līderība un komandas efektivitāte”, saņēma konsultācijas. R.Lūse izanalizēja un mācīja katram saskatīt savas stiprās un vājās puses, lai visu sociālo dienestu darbinieki strādātu kā vienota komanda, atbalstot cits citu.
Eiropas modeļa apgūšana
I.Sietiņsone uzsver, ka sociālie dienesti nepārtraukti ir pārmaiņu procesā, bet galvenais jautājums dominē jau ilgāku laiku: kā likt uzsvaru uz sociālajiem pakalpojumiem, nevis uz sociālajiem pabalstiem. Vairāk nākas koncentrēties uz pakalpojumu attīstīšanu iedzīvotājiem – sociālo dienestu klientiem. Piemēram, visos dienestos Vidzemē, Latgalē, Kurzemē tiek strādāts pie deinstitucionalizācijas (cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem iekļaušanas sabiedrībā) un plānoti viņu dzīves uzlabojumi. Tie ir sabiedrībā balstīti pakalpojumi – tādi, kas atrodas sabiedrībā, nevis slēgtās institūcijās. Tas jāsaprot tā, ka ir jāveido grupu mājas jeb dzīvokļi, dienas centri un specializētās darbnīcas. Aprakstītais sociālo pakalpojumu modelis un minētie piemēri ir pārņemti no Eiropas, kur to jau pirms vairākiem gadiem ieviesa visās valstīs, arī Rumānijā un Bulgārijā. Par nožēlu jāatzīst, ka Latvija ir palikusi pēdējā, kas minētajam modelim pievienojās. Tas, kas pārējās Eiropas Savienības valstīs ir labi attīstīts un ikdienā funkcionē, pie mums vēl ir tikai jāsāk ieviest un pilnveidot.
Sociālie darbinieki ir
pārslogoti
Apjomīgs jautājumu loks ir saistīts ar nepieciešamajām izmaiņām sociālo dienestu darbā. Pirmkārt, I.Sietiņsone uzsver, ka noteikti ir jāmaina birokrātijas slogs, ar kādu ikdienā nākas saskarties sociālo dienestu darbiniekiem. Otrkārt, svarīgi ir noteikt katra sociālā darbinieka slodzi un tās apjomu, ar kādu viņam iespējams strādāt. “Viennozīmīgi slodze ir jāmaina, un likumā jāgroza normatīvs, kas paredz vienu sociālā darba speciālistu uz 1000 iedzīvotājiem. Prakse rāda, ka darbinieki sociālajos dienestos ir pārslogoti. Salīdzinājumā ar Eiropas kolēģiem, kur katrs speciālists strādā ar desmit līdz piecpadsmit lietām, Latvijā ir situācijas, kad vienam darbiniekam ir līdz pat četrdesmit un vairāk lietām! Jāpārskata algu sistēma, jo profesionāļi nedrīkst saņemt algu, kas ir pielīdzināma sekretāres atalgojumam. Vai tas ir pieņemams, ka dažu pašvaldību sociālo dienestu darbinieki paši ir spiesti rakstīt iesniegumus un vērsties pēc pabalsta?” jautā I.Sietiņsone.
Tomēr viņa izteica arī atzinību Labklājības ministrijai, jo septiņus gadus Latvijā norit projekts “Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās”. Tā gaitā pašvaldību sociālo dienestu un pašvaldību izveidoto sociālo pakalpojumu sniedzēju sociālā darba speciālisti piedalās apmācībās, apgūst metodiku darbam ar dažādām mērķgrupām. Projekta gaitā sociālā darba profesionāļi pulcējas ikgadējās konferencēs un divas reizes gadā izdod tematisko izdevumu par sociālā darba aktualitātēm. Plānots arī aktualizēt un izveidot papildinātu “Sociālā darba terminoloģijas vārdnīcu”.
Alūksnes pašvaldība –
piemērs pārējiem
Runājot par pašvaldībām, I.Sietiņsone ar gandarījumu izceļ Alūksnes novada sociālo dienestu. Viņasprāt, pie mums ir viens no progresīvākajiem dienestiem Vidzemē, jo strādā profesionāli un attīsta pakalpojumus. “Vadītāja Regīna Kalniņa un viņas vietniece Vija Vārtukapteine ir ieinteresētas attīstībā, bet darbinieki – zinoši, jo iedziļinās likumdošanā un seko izmaiņām. Par to, ka šie cilvēki ir īstajā vietā, liecina tas, ka darbinieki bieži uzdod jautājumus, jo viņus interesē savs darbs pēc būtības. Viņi vēlas likumdošanā saprast katru detaļu un, ja to neizprot, meklē atbildes,” norāda I. Sietiņsone.
Sociālie dienesti Latvijā nodrošina noteikta veida sociālo palīdzību un sociālos pakalpojumus, kuru sniegšanu regulē likumi, normatīvie akti, katras novada domes saistošie noteikumi un lēmumi, vadības rīkojumi un pašvaldību sociālo dienestu nolikumi. Dienestos darbojas sociālās palīdzības nodaļas un sociālo pakalpojumu nodaļas speciālisti. Alūksnes novada Sociālajā dienestā strādā vairāki speciālisti, kuru pārziņā ir darbs ar ģimenēm un bērniem. Atsevišķas struktūras speciālists ir darbam ar personām, kurām ir funkcionāli traucējumi, un darbam ar personām, kurām ir atkarības problēmas. Nodaļas “Aprūpe mājās” darbinieki pārzina situāciju ar tiem pašvaldības iedzīvotājiem, kuriem pienākas palīdzība dzīvesvietā, bet dienas aprūpes centrā “Saules stars” iedzīvotāji saņem sociālā rehabilitētāja un sociālā darba speciālista palīdzību. Alūksnē ir arī naktspatversme. I.Sietiņsone piemin, ka rādītājs darba kvalitātei ir 20 gadus ilgā Alūksnes novada sociālā dienesta pieredze un cilvēku uzticība.
Draugi un palīgi
Gadījumos, kad sociālajos dienestos nonāk ģimenes ar bērniem, tiek novērtēti visi sociālie riski un izvērtēts, kā ģimenei palīdzēt. Lielākajā daļā šo gadījumu palīdz pašvaldību sociālie dienesti, jo to misija ir atbalstīt, motivēt un veicināt uz pārmaiņām, nevis sodīt. Tomēr, ja cilvēki nemaina savus uzskatus, rīcību, nākamais solis darbā ar ģimenēm ir piesaistīt bāriņtiesas, kuru kompetencē ir kontroles rīki. Sadarbība ar policiju sākas tikai tad, ja ir nepieciešams regulāri apsekot riska ģimenes. “Mēs nevaram būt kontrolētāji un motivētāji vienā personā, jo tad ar cilvēkiem neveidosies sadarbība. Mēs esam draugi un palīgi, kuri mudina cilvēkus uz pārmaiņām, tāpēc kontroles funkcijas paliek citiem,” atgādina I.Sietiņsone.
Sabiedrībai ir jāiesaistās un jāinformē sociālais dienests par kaimiņiem un līdzcilvēkiem, ja jūt, ka kaut kas nav kārtībā. “Aizrādot nevajag vis pamācīt un nosodīt, bet mīļi un mudinoši pateikt: tas nav īsti pareizi, kā jūs darāt,” aicina I.Sietiņsone.
Ļauj “nolaist tvaiku”
Nozares speciālisti ir profesionāļi, kas ieguvuši augstāko izglītību, viņu atalgojumam ir jāatbilst izglītības līmenim. “Jāsaprot, ka sociālie darbinieki pirmie noņem spriedzi valstī no pašvaldību vadītājiem. Cilvēks, kuram ir kāda problēma, vispirms ierodas sociālajā dienestā, kur viņu uzklausa un, ņemot vērā visas dzīves peripetijas, “ļauj nolaist tvaiku”. Dažs sāk runāt par valsti un valdību, bet mēs neesam valsts un valdība – mēs esam pašvaldības iestāde. Protams, ir jāļauj cilvēkam izrunāties un jānoskaidro, kas tad ir viņa problēma. Var teikt arī, ka mēs esam barjera starp tautu un pašvaldības vadītājiem, valdību un ministriem,” saka I.Sietiņsone.
— Teksts un foto:
Jana Baltaisbrence
