Apeniete Aiva Zīle viennozīmīgi ir māksliniece, kura nav ielikta rāmjos, jo dara to, kas un kā patīk pašai, nevis citiem. Šopavasar viņas vārds publiskajā telpā plaši izskanēja līdz ar zīmola “Zīle” jauno kolekciju “Fanky blue” – tā ir tērpu kolekcija, kas radīta no otrreiz izmantota džinsa auduma, jo Aiva domā un dzīvo “zaļi”. Radot tērpus, viņa pagūst būt arī kultūras un radošuma nesēja Apē. Kā radās “Zīle” un kā rodas Aivas tērpi, par ģimenes uzņēmuma spēku un cilvēka paša gribu lasiet sarunā ar A.Zīli.
– Kā kļuvāt par šuvēju?
– Ļoti agri apprecējos, tādēļ vidusskolu tā arī nepabeidzu. Vēlāk to izdarīt atturēja bailes no eksaktajiem mācību priekšmetiem. Bet vidusskolā bija darbmācības stundas, kurās mācīja arī šūšanu. Toreiz bija trīs virzieni: šuvējs, konditors vai šoferis. Es izvēlējos šūšanu. Esmu pirmās kategorijas šuvēja-motoriste.
Kad vecākā meita Agnese bija maza, dzīvojos ar viņu pa mājām, bet gribējās rast sev kādu nodarbi. Toreiz apeniete Sana Raipale bija atvērusi šūšanas darbnīcu. Teicu, ka es arī gribu kaut ko šūt, jo man mājās ir garlaicīgi! Šuvām abas. Tagad tik cieši ar Sanu vairs nesadarbojamies, bet joprojām draudzējamies, arī šūšana abām ir tuva joprojām. Mums katrai ir sava niša – Sana strādā ar privātajiem pasūtījumiem, bet es cenšos no tiem tieši norobežoties, jo man patīk radīt to, ko pati vēlos. Man patīk pāršūt jau gatavus apģērbus. Pāršuju arī pirms kāda laika pašas šūtos tērpus. Es vispār esmu ļoti nepastāvīga. Man daudz kas patīk, daudz ko daru, tāpēc arī neesmu nevienā jomā īsta profesionāle. Šuju, adu, cepu, vāru, mācos gleznot. Daru to, kas konkrētajā mirklī man patīk! Kopš “Zīles” produkcija ir veikalos, esmu spiesta šūt daudz vairāk, nekā gribētos, tādēļ tas ir arī laiks pārdomām, vai tas ir tas, ko vēlos darīt visu dzīvi.
– Zinu, ka šujot neveidojat piegrieztnes. Kāpēc?
– Jā, šūtais izstrādājums ir arī mana skice. Piegriezt no auduma gabala arī ir citādāk, nekā no džinsa biksēm piegriezt gabalus un domāt, kas sanāk, kā es to daru. Laika ziņā ietaupījuma nav, jo man bikses ir vispirms jāizārda. Manuprāt, arī pieredzējuši šuvēji nezīmē piegrieztnes, bet profesionālās darbnīcās to parasti dara konstruktori. Šajā ziņā neesmu unikāla – tās ir manas darba iemaņas.
– Kā sākās mīlestība uz džinsa apģērbu?
– Nezinu. Varbūt tā ir kaut kāda bērnības trauma (smaida)! Kad es augu, man nebija džinsu, bet gribējās… Man patīk džinsi kā izstrādājums un citu dizaineru radītās detaļas – kabatas, uzšuves.
Otrs materiāls, ar ko strādāju, ir vīriešu krekli. Vīriešiem tiek šūti tik skaisti krekli ar dažādām detaļām un materiāliem! Sieviešu blūzes nekad nav tik skaistas. Man patīk strādāt arī ar linu – tas gan ir nevis ārdīts, bet jauns audums. Materiālus atrodu Rīgas labdarības veikalā “Otrā elpa”. Reizēm veikalā, ja redzu ļoti skaistas džinsa bikses, nopērku tās pati. Parasti pārdevēja jautā, vai nevajag uzmērīt, uz ko atbildu, ka nevajag, jo tāpat tūlīt mājās tās sagriezīšu. Tad viņa brīnās vēl vairāk! Ir gadījumi, kad draugi man piegādā savus džinsus. Piegādā arī tie, kuri zina, ka es kaut ko tādu daru. Tiem, kuri vēlas man atgādāt džinsus – vienīgais mans lūgums ir, lai nenes netīru apģērbu. Džinsa biksēs visu, ko citi pirms manis ir radījuši un izdomājuši, cenšos atstāt un atkal parādīt, izcelt.
– Iedot otru elpu! Tas arī ir jūsu zīmola “Zīle” pamatā – zaļās domāšanas atbalstīšana un popularizēšana.
– Jā. Tagad tā dara ļoti daudzi. Es “moderna un zaļa” biju jau pirms 20 gadiem. Man vienmēr ir paticis kaut ko pārveidot, no veca kaut ko sakombinēt un uzšūt, radīt ko jaunu. “Zīlei” viss sākās ar pirmajiem mēteļiem pirms trim četriem gadiem, kad vecākā meita Agnese strādāja “Otras elpas” veikalos. Tur bija dizaina stends, kurā manis šūtie pirmie mēteļi tika aiznesti un pārdoti. Un tā tas aizgāja arvien plašāk, pati sāku attīstīt šo ideju.
Tagad “Zīle” mani ir vēl vairāk pievērsusi zaļajai domāšanai. Piemēram, lielveikalos izvairos ņemt vienreizējos maisiņus. Tas nenākas viegli, jo arī pie kases tev visu laiku atgādina, vai tiešām nevajag maisiņu. Daudzi produkti jau ir safasēti maisiņos, plastmasas trauciņos – no tā neizbēgsi, bet visu laiku par to piedomāju. Draugiem, ģimenes locekļiem atgādinu un aizrādu. Vecākā meita jau bija veģetāriete, tagad arī mēs ar jaunāko meitu esam veģetārietes. Tas liek aizdomāties par cilvēku milzīgo apetīti. Ja man kāds saka, ka cilvēks jau gadsimtiem ir ēdis gaļu, tad es atbildu, ka kādreiz arī zaru būdās cilvēks dzīvoja un bija pat kanibālisms. No tā mēs esam atteikušies – kāpēc lai nevarētu atteikties no gaļas? Pilnvērtīgu uzturu var saņemt arī bez gaļas!
– Pavasarī prezentējāt kolekciju “Funky blue”. Kāpēc šāds nosaukums?
– Šo nosaukumu izdomāja mana zīmola menedžere. Viņa ir īsta profesionāle! Tā ir Marija Azovtseva – sieviete, kuru es satiku Tallinā dizaina tirgū, kur biju izrādīt savus izstrādājumus. Turp braucu noskaidrot, vai mani tērpi ir dizains vai vienkārši lauku šuvējas savārstījumi. Pie manis pienāca M.Azovtseva, kura savulaik ir bijusi Parīzes Modes institūta vadītāja Krievijā, un teica, ka mani darbi esot dizaina vērti. Sāku ar viņu sadarboties. Viņa izveidoja man jaunu vizuālo identitāti. Viņa uzmana, lai manu tērpu publicitātes foto būtu labi un skaisti, lai mani tērpi nebūtu tikai atražošana – viņa uztur mani līmenī. Es viņai uzticos. Viņa pati arī nēsā manu šūto mēteli – uzskatu, ka tas ir liels mana darba novērtējums.
Jā, nosaukums ir kolekcija, bet es to neuzskatu par kolekciju. Jebkurš nopietns dizainers, ražotājs manus tērpus – 7 mēteļus un 5 kleitas – nesauktu par kolekciju. Kolekcija būtu, ja es būtu radījusi daudzus tērpus un pati tagad mierīgi strādātu līdz nākamā gada rudens – ziemas kolekcijai, un koncentrētos tikai un vienīgi uz to. Tagad tā nav. Es neesmu dizainere, nav man zīmola un kolekcijas – lietot šos skaļos nosaukumus prasa reklāma un mārketings. No vienas puses tas ir ļoti forši, ka tā uzraksta, bet no otras puses – drusku netaisnīgi. Kolekcijas, dizaineri, starptautiskas atzinības ir, piemēram, Natālijai Jansonei, Dacei Bahmanei, zīmolam “Amoralle” un citiem. Es esmu lauku šuvēja, kas nesēž vienkārši Apē, nestrādā tikai lokālai auditorijai, bet skatās plašāk. Bet vienmēr, kad saku, ka esmu lauku šuvēja, nesaku to ar noniecinājumu, bet ar uzsvaru, ka arī laukos ir darbīgi cilvēki, kas izprot zaļo domāšanu un dzīvesveidu, modi un stilu. Es ļoti ceru, ka pēc gadiem pieciem varēšu lepni teikt: ir man zīmols un kolekcija! Esmu ceļā uz to – ja man pietiks tam spēka, talanta un apņemšanās. Tas ir ļoti liels darbs un nepavisam vienkārša šūšana. Bez savas lielās meitas Agneses palīdzības es arī šitik tālu nekad nebūtu tikusi!
– Jā, meita Agnese jums daudz palīdz produktu reklamēšanā.
– Agnese bija tā, kas noticēja. Viņa ir tā, kas manu latiņu visu laiku ceļ uz augšu un gādā, lai būtu skaistas publicitātes fotogrāfijas, vizītkartes, tiktu radīts stāsts, lai mamma nemitīgi seko modes aktualitātēm. Ja es spēšu tam visam pielāgoties, tad tas kādreiz izaugs par zīmolu. Šobrīd ir vēl maza zīlīte… Vīrs mani vienmēr un visur, kur vajag braukt, aizved. Mans uzdevums ir radīt tērpus. Gaidu, kad izaugs jaunākā meita Alīna un arī būs modele (smaida). Ģimenes atbalsts man ļoti palīdz! Man ļoti patīk, ka vīrs vienmēr jautā, kur mums atkal jābrauc, nevis kur es atkal braukšu. Idejas rodas pašas no sevis – grūtāk tās ir realizēt, jo trūkst laika, nekā izdomāt. Esmu mēģinājusi atrast vēl kādu darbinieku, bet tas ir ļoti grūti, turklāt darbs ir specifisks un strādāju bez piegrieztnēm, tādēļ vieglāk ir izdarīt pašai, nekā kādam visu izskaidrot.
– Jūs esat veiksmīgi iekļuvusi arī citu valstu tirgos.
– Jā, mani tērpi ir Igaunijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Somijā, Krievijā, Beļģijā, Čehijā, Amerikā, Anglijā, Īrijā, bet tas nav nekas liels – tie ir daži eksemplāri katrā valstī! Manus tērpus valkā arī dažas Apes sievietes, kāda kundze Alūksnē, citviet Latvijā. Sākumā tie noteikti visi bija zaļi domājoši cilvēki, radoši mākslinieki. Tie, kuri ir uzmērījuši, gandrīz visi arī nopērk, jo mēteļi ir ļoti ērti, praktiski un oriģināli. Tie ir tērpi cilvēkiem, kuri negrib pazust – ar šādu džinsa mēteli tu vienmēr būsi ievērots. Šiem tērpiem nav ne cenu, ne vecuma kategorijas – jaunākais klients ir mana meita Alīna, vecākais – kundze pāri 60 gadu slieksnim. Arī otra meita tos nēsā un es pati arī. Ļoti liels spēks ir reklāmai! Mana darba vērtību tā nemaina, bet cilvēku attieksmi gan – piemēram, kad ierauga tērpu foto medijos, sociālajos tīklos, tad sajūsminās, bet tas jau ir tieši tas pats mētelis, kuram tu pirms tam pagāji garām…
– Pērn jūs saņēmāt Apes novada pašvaldības augstāko apbalvojumu “Kristāla ābols” nominācijā “Amatniecības produktu ražotājs”. Astrīda Harju atzina, ka esat uzņēmēja, kura atradusi savu nišu ar iespējām attīstīties un iziet ārpus Apes novada un Latvijas robežām…
– Ir teiciens: “Slikts tas karavīrs, kurš negrib kļūt par ģenerāli.” Domāju, to var teikt par jebkuru profesiju. Ja mans plāns būtu tikai šūt un braukt uz tirdziņiem Apē, Alūksnē un Gulbenē, es tur arī būtu. Atceros, pirms gadiem pieciem pirmo reizi pieteicos uz Kalnciema kvartāla tirdziņu Rīgā ar savām linu kleitām. Man atsūtīja atbildi, ka manas kleitas ir ļoti skaistas un lai braucu. Es biju tik laimīga un novērtēta! Vēlāk apstiprināja manu dalību dizaina tirgū Igaunijā, citur. Tas ir jautājums par to, cik daudz tu pats gribi un cik daudz pats sev tici. Vienmēr ar lepnumu uzsveru, ka esmu no Apes!
– Apes novada pašvaldība šovasar jūs izvirzīja konkursam “Vidzemnieku veiksmes stāsti”, kur tikāt sumināta nominācijā “Debija”.
– Paldies viņiem par to, bet nejūtos tā, ka šo nomināciju būtu pelnījusi. Nē, tas no manas puses nav latvieša kautrīgums! Es biju tajā pasākumā, redzēju citus nominantus no citiem novadiem, kuri patiesi lepojas ar to, ko paveikuši. Es tā nejūtos… Jā, mani darbi ir skaisti, man pašai arī tie patīk – tādēļ jau šuju! Bet darāmā vēl ir ļoti, ļoti daudz…
– Jūs vienkārši esiet ļoti paškritiska!
– Es ceru, ka tā (smaida). Ja es kādreiz piedalīšos Rīgas modes nedēļā ar savu kolekciju – tas jau būs sasniegums!
– Savulaik bijāt pirmā, kura izveidoja Radošo ideju centru Apē, kas darbojas joprojām un kur notiek dažādas interesantas lietas, izglītojošas nodarbības. Kādām acīm centru šodien uzlūkojat?
– Pirms septiņiem gadiem, kad Apē dibinājām Radošo ideju centru, plāns bija pulcināt vienkopus amatniekus, iedrošināt – nu tik viss attīstīsies! Bet, ja cilvēkam pašam nav vēlēšanās iet, darīt, gādāt par izaugsmi, tad arī nekā nebūs. Receptes nav – ir jādara pašam. Bet vieta tika radīta, un tā iedvesmoja drosmīgus cilvēkus kaut kam citam. Man ir ļoti liels prieks, ka Radošo ideju centrā visu laiku kaut kas notiek! Prieks, ka arī tur izdevās parādīt, ka ne vienmēr vajag eiroremontu, lai kaut ko radītu, jo arī centrā tika saglabātas senās lietas. Uzskatu, Radošo ideju centrs ir projekts, kas apliecina, ka Eiropas fondu nauda nav velti iztērēta.
Man ļoti gribētos, lai centrā būtu arī profesionālas izstādes. Ir ļoti skaisti, ka mēs paši protam adīt, tamborēt, aust, gleznot, radīt floristikas darbus, bet vajag paskatīties arī soli augstāk, lai mums ir, uz ko tiekties. Es ļoti ceru, ka kādreiz Radošo ideju centrā visu laiku būs aplūkojamas profesionālu mākslinieku izstādes, ne tikai īpašos gadījumos.
