Sertificēta klīniskā psiholoģe un
psihoterapeite Jolanta Lamstere ikdienā strādā skolā ar dažāda
vecuma bērniem. Raugoties uz plānotajām reformām izglītības
nozarē, kas paredz sūtīt skolā arī sešgadniekus, J.Lamstere
uzsver, ka sešgadnieki nav gatavi skolai. Līdzīgās domās ir arī
daļa sabiedrības, kas portālā manabalss.lv parakstījušies pret
sešgadnieku sūtīšanu skolā. Psiholoģe savā viedoklī skaidro –
ir aplami domāt, ka, agrāk sūtot bērnus skolā, viņi mācīsies
labāk, un piemin, ka reformas tiek ieviestas stihiski, agresīvi,
nerēķinoties ar pedagogu un citu speciālistu profesionālo
redzējumu, līdzīgi kā ideoloģija. Trūkst vispusīgas esošās
situācijas analīzes, kas balstīta pētījumos, nevis
starptautiskos reitingos.
Sešgadnieki nav gatavi skolai
No savas pieredzes varu teikt, ka sešgadnieki nav gatavi skolai,
un arī nemaz nevajag, jo šobrīd īstenotā pirmsskolas apmācības
programma ir ļoti labā līmenī. Mācību process notiek caur
rotaļām, kas bērniem šajā vecumā ir visatbilstošākais,
turklāt, tiek nodrošināts arī pilnvērtīgs miegs, svaigs gaiss,
silts ēdiens vairākas reizes dienā. Izglītības un zinātnes
ministrijas arguments, ka bērni uz skolu nākot nesagatavoti, nav
īsti korekts. Kur tam ir pierādījumi? Ja tiek vērtēts tikai
bērna akadēmiskais sniegums, tas ir diezgan pliekans skatījums.
Var novest pie smagiem personības attīstības traucējumiem
Kā psiholoģe vēlos uzsvērt, ka pāragra bērna
intelektualizācija var novest pie smagiem personības attīstības
traucējumiem. Spēja lasīt un rakstīt vēl nenozīmē gatavību
skolai, tas ir daudz plašāks jēdziens. Tikpat būtisks ir bērna
emocionālais briedums- spēja pārvaldīt un izprast savas un citu
emocijas, spēja komunicēt, pastāstīt par sevi, ievērot
noteikumus u.tml. Būtiski ir arī tas, cik plašs vārdu krājums ir
bērnam, cik attīstīta ir viņa motorika u.c. Patiesību sakot, arī
sākumskolā vajadzētu vairāk laika veltīt rotaļām, un mācību
iestādēs iekārtot plašākas rotaļu zonas, kā arī jārod
iespēju bērniem regulāri iet pastaigāties svaigā gaisā. Mazi
bērni vislabāk mācās radoši darbojotoes dabiskā vidē un aktīvi
komunicējot, nevis sēžot solos un pildot uzdevumus darba lapās,
kas jau ir akadēmiska mācīšanās un piemērota vecākiem bērniem.
Ieejot “lielajā skolā”, kurā mācās arī vidusskolēni,
sešgadniekam, visticamāk, rastos liels stress, jo starpbrīžos
gaiteņos ir liels troksnis, daudz bērnam svešu cilvēku u.c.
Reformas iniciatoru ideja – pārveidot un pielāgot skolas –
protams, skan skaisti, taču tā ir tikai ideja. Arī IZM atsaukšanās
uz to, ka daudzviet Eiropā bērni iet skolā jau no sešu gadu
vecuma, nav īsti korekta. Esmu paviesojusies daudzās Eiropas valstu
skolās un varu teikt, ka šī sešgadnieku apmācība tikai saucas
“skola”, bet koncepts patiesībā ir tāds pats kā mūsu
pirmsskolas izglītības iestādēs. Arī mūsu valstī bērni tiek
izglītoti no piecu gadu vecuma.
No garīgas pārslodzes līdz fiziskām problēmām
Kādas sekas var atstāt sešgadnieku sūtīšana skolā?
Pirmkārt, tas var radīt garīgu un intelektuālu pārslodzi. Tik
mazs bērns nevar būt mierīgs, viņam nemaz tādam nav jābūt. Ir
jāņem vērā, ka viņš vēlas izzināt pasauli un nespēj ilgi
koncentrēties uz vienu darbību. Pārslogotajiem bērniem agrāk vai
vēlāk būs nepieciešama speciālistu palīdzība, un skolu
psihologu kapacitāte ir ierobežota, tāpēc pilnvērtīgi palīdzēt
visiem nebūs iespējams. Tas radīs papildus rūpes un arī
izdevumus vecākiem.
Pārslodze un nervozitāte bērniem var sākt izpausties arī
fiziskajā aspektā – tas var radīt enurēzi (slapināšanu
gultā), nagu graušanu un nervu tikus, biežāku slimošanu ar
hroniskām kaitēm. Ja bērni nespēj tikt galā ar paaugstinātu
stresu, var rasties ikviens no šiem simptomiem, tāpēc neradīsim
mūsu bērniem jaunus stresa cēloņus. Neatņemsim bērniem iespēju
vienkārši būt un dzīvot, saprast savas vēlmes un izsapņot
sapņus!
Sūtot bērnu skolā ātrāk, sekmes nebūs labākas
Mūsdienās jau no bērnības mācām bērniem dzīvot steigā,
aizmirstot, ka mazi bērni mācās spēlējoties. Nevajag steidzināt
attīstību! Ir aplami domāt, ka, sūtot bērnu ātrāk skolā, viņi
būs gudrāki un labāk mācīsies. Gatavība skolai veidojas
pakāpeniski, to ietekmē gan bērna individuālā attīstības
dinamika, gan vecāki un ģimene, gan pirmsskolas izglītības
iestāde līdz pat septiņu gadu vecumam. Dažiem pat vēl ilgākā
laika posmā. Un nevajag to pieprasīt no jaunākiem bērniem.
Izglītības reforma kā komunisms
Man rodas iespaids, ka jaunās izglītības reformas, tostarp
sešgadnieku reforma, tiek ieviestas stihiski. Pasludinot to, ka mēs
tagad mainīsim domāšanu, vēl nevar mainīt domāšanu. Tas
nenotiks vienā dienā tikai tāpēc, ka ir pieņemts tāds lēmums.
Arī pedagogi, kuriem jāīsteno šīs reformas dzīvē, kā
personības un profesionāļi veidojas pakāpeniski daudzu gadu
laikā. Tāpēc ar bažām vēroju to spriedzi, kas rodas skolotājos
no haotiskās pieejas reformu ieviešanas procesā un jaunas
domāšanas sludināšanas, kas savā ziņā noniecina esošās
pozitīvās vērtības. Neredzu ieguldījumu skolotāja profesijas
konkurētspējas jomā, ieguldījumu jauno pedagogu sagatavošanā.
Skola ir tā vieta, kur vecās un jaunās vērtības var satikties,
kopīgi strādājot dažādu paaudžu skolotājiem, un sniegt
jaunietim bagātu zināšanu, kompetenču un dzīves pieredzes
bagāžu.
Šobrīd IZM īsteno ideoloģisku pieeju – šobrīd nav labi,
bet rīt viss būs pareizi un skaisti! Vai tas neatgādina kādu
ideoloģiju no mūsu vēstures? Vai tiešām atkal gaidīsim, kamēr
iestāsies kompetenču domāšana, un viss būs kārtībā? Mūsu
bērnu panākumu dažādos konkursos un olimpiādēs liecina, ka jau
tagad ir lietas, kas tiek darītas labi un pareizi. Kompetences
neiestājas vienas dienas laikā, tās iegūst visa mūža garumā.
Nevar noliegt visu veco, izdzēst visu līdzšinējo un sākt veidot
jaunu domāšanu no nulles – tas tikai rada pretestību, ko šodien
jūtam nozarē.
Piedāvātajā reformā netiek runāts par to, kas ir vajadzīgs
bērnam! Rodas sajūta, ka reforma tiek ieviesta tik sasteigti un
strauji, lai pagūtu izpildīt kādus kritērijus. Taču patiesībā
vairāk jādomā par mūsu bērnu vajadzībām, vairāk jāpaļaujas
uz pedagogu profesionalitāti un arī jāveic nopietni pētījumi par
bērnu slodzi kopumā un jānovērtē patiesie resursi, kas līdz šim
nodrošinājuši bērnu panākumu gūšanu mācību procesā.
Uzskatu, ka pati svarīgākā funkcija skolai ir kvalitatīva
zināšanu sniegšana. Kompetence attīstās mācoties, darot darbu
un pārvarot grūtības – uzkrātās pieredzes veidā.
